“Mājas virtuve” Hospitāļu/Kazarmu krustojumā

Kā jau solīts, Shady Riga atgriežas ar jaunu sparu un regularitāti. Nav pagājis pat mēnesis kopš pēdējā ieraksta, un jau piedāvājam jaunu apskatu. Paldies lasītājai Austrai par ieteikumu – šoreiz devāmies uz “Mājas virtuvi” ļoti patīkamā Rīgas rajonā. Fantastiska vieta. Bet par visu pēc kārtas.

Atrašanās vieta:  Hospitāļu ielas un Kazarmu ielas krustojums

Cenas: liķieris “Moka” – 2,13 eiro/100 g, lēts dzirkstošais vīns (drīzāk aromatizēts vīnu saturošs dzēriens) – 2,00 eiro/200 g

Īss apraksts: ierodoties “Mājas virtuvē”, skatam pavērās ļoti plaša un sarkana telpa, kas tādēļ nedaudz atgādināja Tvinpīkas noskaņas. Bāra galvenajā telpā ir trīs galdiņi, ap kuriem izvietoti plastmasas dārza krēsli. Ir arī aptumšota dibentelpa, kurā esot biljards. Reaģējot uz mūsu interesi par biljarda spēlēšanu un šīs telpas apmeklēšanu, bārmene aktīvi centās mūs no tā atrunāt, sakot, ka biljarda galds esot ļoti slikts un nespēlējams. Vai arī varbūt viņa mūs no kaut kā centās pasargāt? Nu… labi. Tādā gadījumā kaut kas gan jādara ar reklāmu, jo vienu bāra logu rotā liels uzraksts “BILJARDS”. Pēc bārmenes teiktā varēja spriest, ka biljards gan te tiekot spēlēts, bet to dara tikai pamatīgākie entuziasti, kas ir pietiekami iedzēruši, lai mēģinātu savaldīt šo disfunkcionālo izklaides objektu. Arī no ārpuses bāram ir unikāls un citur neredzēts risinājums – ārdurvju iekšpusē piestiprināta ielas miskaste (skat. bildes)!

Bārmene, kā jau ierasts, ir ļoti sirsnīga pusmūža dāma. “Mājas virtuvē” jaušams viņas zaļais īkšķītis, jo visas palodzes ir noklātas ar dažādākajiem telpaugiem, par kuriem acīmredzami tiek turēta rūpe. Kopā ar pieklusināto apgaismojumu un sarkano interjeru šie augi rada ļoti īpašu atmosfēru – kaut kas ļoti pazīstams, jo liekas, ka esi ciemos pie vecmammas, taču vienlaikus svešs, jo vecmamma diez vai iekārtotu telpu “Tvinpīkas” noskaņās. Lai to izbaudītu, būs vien jādodas turp pašiem. Bāra piedāvājums nav pārlieku plašs, bet ir pietiekams. Agdams, Moka, balzāmi, viskiji, konjaki un to izstrādājumi. Arī nosaukums “Mājas virtuve” neliek vilties, jo vitrīna ir bagāta ar dažādiem postpadomju telpas ēdieniem – zivis, belaši, tefteļi, plovs, soļanka, rasols, majonēze. Tā kā mūs šīs lietas nesaista, Aņa pajautāja, vai ir pieejami čipsi. Te nu varēja just, ka saimnieces gods ir aizskarts – kādi čipsi, dārgās, ja te ir kārtīgs ēdiens? Grūti tam ko iebilst. Nokaunējāmies un pārstājām izvirzīt absurdas prasības.

“Mājas virtuves” darba laiks ir 9-21, bārmene paskaidroja, ka kādreiz esot dančus laiduši visu cauru nakti, bet tagad bizness vairs neiet no rokas tik labi kā agrāk, tāpēc tagad tikai līdz vakaram vaļā. Piekodināja, lai nākam vēl un vedam līdzi draugus – biedri, jūs jau saprotat mājienu!

Atmosfēra: diezgan unikāla. No vienas puses, ir neliels ūķīgums, bet bārmenes acīmredzamais ieguldījums šīs telpas mājīgumā (telpaugi, lampiņas, sarkanie pus-drapētie aizkari, absurdie interjera elementi, piemēram, čūskiņa – dzeramnaudu vācelīte uz letes) ar to nedaudz disonē, kopumā radot neatkārtojamu iespaidu un vēlmi tur uzkavēties. Šajā bārā palikām tik ilgi kā nekur citur, pasūtot dzērienus arī otrreiz. Vienkārši negribējās iet prom. Citur tā nav bijis. Bet šeit – pat palikām līdz slēgšanas laikam!

Apmeklētāji: pavadījām tur krietnu stundu, un šajā laikā bāru apmeklēja trīs pensijas vecuma vīrieši (katrs pats par sevi). Visi acīmredzami pazina bārmeni un tur devās primāri aprunāties, izkratīt sirdi un parunāt par būtisko. Īpaši jāatzīmē Toļiks, uz kuru bārmene visu laiku kliedza (un viņš tur atradās teju visu laiku, kad bijām arī mēs), lai viņš ejot mājās un ka viņa neko nelies. Nez kāpēc tā, jo īpaši jau viņš nevienam netraucēja, vien sēdēja netālu no mums, konstanti skatījās uz mūsu pusi un nemitīgi sarunājās ar sevi. Reizēm viņa plate ieklemmējās, un 10 minūtes nācās klausīties nemitīgu “obanā, obanā, obanā”, bet pēc tam – “čai, čai, čai, čai, čai”. Nezinām, neprasiet. Viens no šiem pensijas vecuma vīriešiem tur ieradās ar acīmredzamu mērķi, jo gribēja ēst “to, ko parasti” – pēc sarunas sapratām, ka runa ir par kādu zivi. Tā kā tā bija izrīta, kungs noskumis devās projām.

Īpašie notikumi: viss jau aprakstītais. Īpašu noskaņu deva Toļika nepārtrauktā bubināšana un bārmenes rāšanās. Tas radīja papildu grūtības koncentrēties uz mūsu dialogu pie grādīgā glāzes. Starp citu, bārmene uz atvadām teica, lai nākam vēl un vedam draugus. Plānojam to darīt un iesakām arī jums. Ā, vēl tur ir īpatnēja tualete, kurā virs tualetes poda pie sienas ir uzlīme “KONDUKTORA VIETA”, kas, mūsuprāt, nepārprotami ir veltījums Rīgas Satiksmei.

Vērtējums: burvīga, burvīga vieta. Viena no atmosfēriskākajām, sirsnīgākajām un kolorītākajām vietam, kuru nācies apmeklēt. 10/10.

 

Autoostas bārs pie izbraukšanas

Tā nu ir sanācis, ka rakstām aptuveni reizi gadā. Dzīve ir dzīve, rasa ir rasa, tādi nu ir mūsu pašreizējie apstākļi. Šodien bija pienākusi ikgadējā bāra apmeklējuma reize, un izvēlējāmies iet uz bāru/kafejnīcu, kur Aņu reiz draugs aizveda randiņā un kas atrodas autoostas teritorijā. Vieta ir lieliska, pati kafejnīca – mega draudzīga, vārdsakot, viss, kā darbdienas vakarā kārtīgu darbaļaužu sieviešu dzīvēs.

Atrašanās vieta: autoostas teritorija, tieši pie izbraukšanas pie Dzelzceļa tilta – tas tornītis pie sarga būdas (Maskavas iela 1A)

Cenas: “Tērvetes” Senču – 1,52 EUR, no citiem alkoholu veidiem ir tikai alus “Lāčplēsis” un sidrs “Happy Joe”, pieejami ļoti daudz ēdienu

Īss apraksts:  šis bārs ir divos stāvos, taču ne pārāk ietilpīgs, jo kopumā sastāv no trīs visnotaļ mazām telpām. Ieejot iekšā, piemeklē izbīlis, jo tieši pretī durvīm ir spogulis, kurā nākas ieraudzīt pašam sevi, un tā ne vienmēr ir priekpilna atkalsatikšanās. Pirmā telpa pa labi ir bāra telpa, kur ir lete ar visādiem ēdieniem: pildītas pankūkas, dažāda veida desas, cīsiņi mīklā un cīsiņi omletē, zirņi ar speķi, sviestmaizes, burgeri un tamlīdzīgi, kas diemžēl nevienu no mums vairs neuzrunā. Aiz letes uzreiz visādi gardumi, bet jāsaka, ka dzērienu (alkoholisku) te tiešām nav, te ir tikai alus un sidrs, kas ir tiešām galvenais iebildums pret šo vietu. Jāsaka godīgi, vieta sevi sauc par kafejnīcu, nevis bāru, tāpēc, iespējams, no šīs kafejnīcas absintu, džinu un brutu prasīt ir apmēram tāpat kā no karnevāla sagaidīt baznīcas klusumu. Vispār gan tas ir stratēģiski pareizi, jo galvenie apmeklētāji ir autobusu šoferi. Labāk tālāk no grēka un stipro alkoholu vispār nepiedāvāt. Taču tas nemaina vieglo sarūgtinājumu, jo gribējās balzāmiņu. Telpā ir arī saldētava, kas pilna ar saldējumiem, tiesa – tikai divu veidu, ļoti aizkustinošs žurnālu stends (pārsvarā “Ilustrētās vēstures”), televizors, kur pārmaiņu pēc skatās seriālus, un visjaukākā un komunikablākā bārmene pasaulē, ārkārtīgi jauka dāma, kura paskaidroja, ka pārsvarā šo vietu apmeklē vietējie – taksisti, autobusu vadītāji, cilvēki no tirgus, bet vispār jau tirgū ir vēl daudz citu tādu vietu. Bet tas tā. Ā, vēl viens mīnuss – kafejnīca ir atvērta tikai līdz septiņiem vakarā.

Telpa no ieejas pa kreisi ir aptuveni tikpat maza, tajā ir tikai mēteļu pakaramais, galdiņš un visstāvākās kāpnes pasaulē, kas ved uz otro stāvu. Ja apmeklētājs nav diez ko tizls un/vai iedzēris, uzkāpt otrajā stāvā nav neiespējami, taču ir nenoliedzams izaicinājums, kas noteikti ir tā vērts: skats uz autoostas teritoriju, uz Centrāltirgu un uz dzelzceļa tiltu ir ļoti iedvesmojošs un jauks. Kad tur ieradāmies, kāpnes bija aizbarikādētas, un bārmene ļoti laipni pāris minūtes noņēmās, lai atbrīvotu mums ceļu. Žēl, laikam sen neviens nebija izrādījis interesei tur kāpt. Bet var saprast, jo laipnā dāma paskaidroja – vasarā tur esot pārāk karsti, bet ziemā- pārāk auksti. Ā, un tur ir arī sirsnīgi aizkari, taurenīša salvešu turētājs, antena un ļoti auksti. Ļoti, ļoti patīkams kambaris. Bārmene paziņoja, ka reiz kāda kompānija, kāpjot lejā pa šīm kāpnēm, esot iekāpusi viņas spainī. Nu, nevar viņus par to vainot. Ļoti psihodeliskas kāpnes, kuras izmantojot, jāpieliek lielas mentālās pūles. Kur nu vēl tad, ja esi iedzēris.

Atmosfēra: ļoti jauka un mājīga, taču vienlaikus mulsinoša: ne bieži izdodas iedzert ar tik lielisku skatu fonā, un pati vieta kā tāda arī atstāj zināmu iespaidu.

Apmeklētāji: īsti nevienu citu neredzējām – kad atnācām, bijām vienīgās, bet, kamēr sēdējām savā otrajā stāvā, bija pāris citi apmeklētāji, kurus raksturoja skaļas, satrauktas balsis. Tas gan nemainīja to, ka viņi izklausījās pēc tiešām jaukiem cilvēkiem.

Īpašie notikumi: uz viena no logiem tornīša otrajā stāvā bija uzlīmēta “Dirty Deal Audio” uzlīme; mūs aicināja nākt vēlreiz.

Vērtējums: bezgala jauks ūķis, kas īsti nav ūķis, bet kafejnīca ar visām no tā izrietošajām sekām. Ļoti sirsnīga vieta ar lielisku skatu, lētu alu (bet tikai!) un mājas ēdieniem. Ļoti rekomendējam!

Attiecībā uz fotogrāfiju kvalitāti joprojām ieturam stilu – viegls trash. Nevienai no mums joprojām nav aifona, lai mēs varētu kļūt par instagram un pinterest shady karalienēm.

Liquor store 00-24

liquor

Nav noslēpums, ka mēs ļoti cienām savus lasītājus un labprāt ieklausāmies viņu rekomendācijās. Pie pēdējā bloga ieraksta veseli divi atbalstītāji silti ieteica doties uz “Liquor store 00-24” Skolas ielā. Esot diskobumba, pirts un televizors. Nu neko, izklausījās labi, tāpēc paļāvīgi turp arī devāmies. Vieta izrādījās ļoti laba, bet nu, dārgie lasītāji, tas tak nav ūķis! Jāteic, ka neapdomīgi tur devāmies pēc astoņiem vakarā, nevis gluži naktī, kas, atzīstam, bija mūsu kļūda un droši vien neļāva izbaudīt šo vietu visā tās krāšņumā. Tomēr jaušam, ka, iespējams, mums vajadzētu izstrādāt “ūķa” definīciju, lai mazāk pārpratumu visos līmeņos. Taču par visu plašāk šajā apskatā.

Atrašanās vieta: Skolas iela 25, pagrabā

Cenas: Valmiermuižas alus 0,5 l/2,10 EUR, Ādažu bekona čipsi 0,9 EUR

Īss apraksts: īsi un konkrēti – tas nav ūķis, bet gan ļoti labs nočņiks (jeb naktinieks). Lai iekļūtu “Liquor store 00-24”, jānokāpj tādā kā puspagrabā, kur aiz durvīm paveras parasts veikals. Nedaudz apjukām, jo ieeja bāra daļā nebija acīmredzama, un vispār radās jautājums, vai tāds bārs ir ir un, ja ir, vai šobrīd darbojas. Pēc īsa mulsuma brīža jautājām laipnajai pārdevējai, vai šeit ir arī bārs, uz ko viņa atbildēja apstiprinoši, un devās uz blakustelpu ieslēgt gaismas un televizoru. Jā, te nu tas bija.
Telpa grimst intīmā apgaismojumā (pustumsā), un interjers ir ne mazāk intīms – kādi seši sarkanmelni ādas dīvāni un normāli galdi. Pirmā doma, to ieraugot, ir – “negribu zināt, kas tik uz šiem dīvāniem nav noticis”. Nu, domu sapratāt. Bet viss tīrs un pieklājīgs. Pie sienas televizors, kurā varējām skatīties VH1 – nav zināms, vai tā šeit ir ierasta TV kanāla izvēle vai arī pēc sejas kontroles tika pielāgota vienīgajām apmeklētājām – mums. Pie griestiem maza diskobumba.
Tā kā šis ir naktinieks, te nav ierasto bāra ekstru – izlejamais alus, iespēja nopirkt tikai šotu vai kādu kokteili. Nē, nekā nebija, pērc visu pudeli – vienalga, vai tas būtu šņabis vai alus. Tas īstenībā ir ļoti labi, jo, zināms, Rīgas bāros mēdz būt problēmas ar labiem dzērieniem, un šeit nu izvēle ir plaša un visām gaumēm, tāpēc nekavējoties tvērām pēc “Valmiermuižas” gaišā pudelēm un par mazumtirdzniecības cenām iedzērām bāra apstākļos (alu mums ielēja alus glāzēs). Pie reizes var iegādāties uzkodas – nu jebko, kas ikvienā stūra veikalā ir pieejams.

Atmosfēra: mājīga, par ko noteikti jāvaino pustumsa un dīvāniņi. Domājams, tieši šādā vietā ikviens gribētu nokļūt, naktī dodoties stiprinātu dzērienu meklējumos. Un vai tad par to jābrīnās, jo rajons tomēr gana smalks. Ticams, ka pirms “Liquor store 00-24” atvēršanas īpašnieki veikuši tirgus izpēti.

Apmeklētāji: labu laiku sēdējām divas vien, bet tad ieradās četri kādas apsardzes firmas darbinieki un aizņēma divus dīvāniņus, lai malkotu kafiju un apspriestu aktualitātes.

Īpašie notikumi: pirti neatradām, bet ticam, ka aiz kādām durvīm tā ir un attiecīgos brīžos ir pieejama. Varbūt par šo iespēju vairāk var pastāstīt lasītāji, kas šo vietu ieteica apmeklēt. Mēs gan novērtējām citu attīrīšanās vietu – tualeti, kas arī ir līmenī. Plaša, izremontēta, ar dvieli un bērnistabas miskasti tīģerīša formā. Ļoti interesants sienu noformējums – dažādi stencili. Viens no interesantākajiem atradās pie tā paša tīģerīša. Guļošas sievietes siluets, atplestas kājas, no kurienes lido ārā taureņi un ziedi.

Vērtējums: ļoti laba vieta, bet ne gluži ūķis. Konstatējām, ka šī ir laba alternatīva mūždien pārbāztajam “Kaņepes Kultūras centram”. Ja nu tik tālu esi atnācis un secinājis, ka tur atkal nav kur apsēsties un viss dārgs, dodies vien ar drošu soli tālāk pa Skolas ielu uz “Liquor store 00-24”.

 

Veikals-bārs 8pm-8am

Kopš iepriekšējā bāru apmeklējuma ir pagājis teju gads. Iemesli mūsu ilgstošajai klusuma pauzei ir dažādi, bet, liekas, starp galvenajiem ir tas, ka esam izpētījušas teju visus ūķus centra rajonā, bet braukt uz mikrorajoniem ar sabiedrisko transportu negribas (1,20 EUR par iespēju noķert gripu autobusā? Nē, paldies.), kā arī novērojums, ka liela daļa bāru pēc mūsu apmeklējuma pārstāj savu eksistenci. Tā jau ir noticis ar ”Četras promiles”, ”Sniedziņš” (mums joprojām tam ir grūti noticēt), pat “Jumis” ir mainījis nosaukumu un kļuvis par “Mednieku bāru”… Nepatīkamas sakritības, no kurām gribētu izvairīties.

Taču ikdienas ceļi centrā atklāja, ka Blaumaņa ielas sākumā ir parādījusies kāda daudzsološa jauna vieta pagrabā. Pagraba logos ir iekārtas mirgojošas lampiņas, ir izkārtne, kas atgādina “Narvesen” logo, aizdomīgs darba laiks (20.00-8.00), pārsteidzoša atrašanās vieta. Šie visi apsvērumi, kā arī piedzīvojumu meklēšanas gars mums piektdienas vakarā pēc filmas “Zoolander 2” noskatīšanās lika aiziet iepazīties ar šo jauno vietu, nevis iet dzert limonādi citās, jau pierastās vietās. Turklāt šoreiz interese bija tik liela, ka pārkāpām savu sākotnējo uzstādījumu neapmeklēt vietas, kas ir nočņiki – šis “Veikals – bārs” šoreiz izskatījās vairāk pēc bāra, nevis veikala, un iegriešanos šajā vietā mēs tiešām nenožēlojam.

Atrašanās vieta: Blaumaņa iela 1, pagrabs

Cenas: 100 g “Vana Tallinn”/2,50 EUR, kolas bundža: 0,65 EUR

Īss apraksts: no ārpuses liekas, ka nekā īpaša tur nav, parasts nočņiks, taču iekšā tomēr gaida pārsteigumi. Lai ienāktu “Veikals-bārs”, ir jāiet pa trepītēm pagrabā, kur priekšā gaida agro 2000. gadu estētika un šarms ar mākslīgām koka durvīm, krokodilādas imitācijas dīvāniem un sienām pasteļkrāsās. Telpa ir tiešām maza, šobrīd šī vieta strādā tikai kā bārs, kas ir atvērts tikai naktī, bet bārmene informēja, ka laika gaitā tiks arī atvērts veikaliņš otrā pusē kāpnēm.

Bārā ir viens dīvāns, kā arī divi galdi. Apmeklētāji var sēdēt vai nu uz dīvāna, vai nu uz viena no trijiem krēsliem, kas piestumti pie galdiem. Ja ir aizņemts vairāk nekā viens galdiņš, apmeklētājiem agrāk vai vēlāk nākas sadraudzēties.

Kopumā bārs ir iekārtots ļoti patīkami un gaumīgi, logos ir puķes podos, piedāvājumā ir dažādi dzērieni patērēšanai uz vietas, bet īsti gan nevar saprast, kuri dzērieni ir bāra piedāvājumā, jo plaukti ir izkārtoti kā veikalā (un uz pudelēm nav norādītas cenas par mililitriem). Pasūtot “Moku”, pārdevēja pārliecināti teica, ka dzēriens ir pieejams, bet pēc ciešākas plauktu inspekcijas secināja, ka šī dzira beigusies, taču neapjuka un piedāvāja citu “liķierīti” –  “Vana Tallinn”. Var nopirkt arī čipsus un maksāt ar karti. Pietrūkst nepārdomātu elementu telpas iekārtojumā – piemēram, pie sienām nav neviena paša dekoratīva elementa, arī galdus nerotā mazas balerīnu statujas no koka vai kas tamlīdzīgs, bet mēs ticam, ka laika gaitā “Veikals-bārs” izkops arī šo elementu, jo aizmetņi pilnīgi noteikti ir manāmi.

Atmosfēra: jauka, nepiespiesta un nepierasta. Bārmene, kā parasti, bija ļoti laipna pusmūža sieviete, kas jau uzreiz vietai piešķir patīkamu noskaņu. “Veikals-bārs” piedāvāja pārsteidzošu kontrastu starp formu un saturu: sākotnēji šaubījāmies, vai tiešām Blaumaņa ielas pašā sākumā, pašā Rīgas centrā varētu būt kvalitatīvs ūķis – galu galā tieši pretī bankai un blakus baznīcai, taču izrādījās, ka ūķiskums, tāpat kā skaistums, nāk no iekšām, nevis apkārtējo ēku fasādes noplukuma stāvokļa. Un jāsaka, ka “Veikals-bārs” šajā rajonā tiešām aizpilda attiecīgā tirgus nišu – nu nav tur tuvumā citu līdzvērtīgu iestāžu.

Apmeklētāji: sākumā bārā bijām vienas, pēc tam pievienojās trīs jaunskungi, kuri piesēdās pie blakus galdiņa. Mūsu vizītes laikā “Veikals-bārs” apmeklēja arī kāds pāris, no kuriem viens bija ļoti runātīgs ārzemnieks un kuri vēlējās nopirkt cigaretes. Savukārt trīs kungi pie blakus galdiņa pārsprieda celtniecību, pārmērīgu alkohola patēriņu, automobiļus, sievietes, kā izārstēties no gripas un mīlestību, tēmas, ko fiziskā tuvuma dēļ arī mēs ļoti labi dzirdējām. Kungi, gods kam gods, bija ļoti galanti un izpalīdzīgi, un brīdī, kad Aņa aizrijās ar liķierīti, skrēja palīgā ar “Schweppes”.

Īpašie notikumi: kad ienācām bārā un pasūtījām savus dzērienus, bārmene uzstāja, lai pašas izvēlamies, ko gribam skatīties televizorā, un iedeva tālvadības pulti, tāpēc, daudz nedomādamas, uzslēdzām “Ren TV” dokumentālo raidījumu par citplanētiešiem uz zemes un kādu laiku pavadījām, smeļoties zinības par šo tēmu. Bārmene mums ļāva netraucēti iepazīt, piemēram, “Paradigm Research Group” darbību, bet pēc kāda laika pati pārslēdza uz MTV un pulti pārlika uz jaunskungu galda. Kā smejies, notika varas pārbīde.

Vērtējums: jauna vieta ar lielu potenciālu: ļoti ceram, ka laika gaitā “Veikals-bārs” tomēr attīstīsies ūķa, nevis nočņika virzienā, bet līdz tam vēl pietrūkst kādu neparastu, nepārdomātu rotājumu, kā arī lielāka randoma izkārtojumā. Ja dzīvo šajā rajonā, aicinām atbalstīt “Veikalu-bāru”, jo jānovērtē, ka bāra meklējumos vairs nav jādodas uz Avotu ielas vai Grīziņkalna rajonu.

Bārs “MINI”

20150220_202226[1]

Laikam ejot, mūsu drosme ir tikai augusi, tādēļ piektdienas vakarā (!) uzdrošinājāmies doties uz kādu Senču ielas bāru. Kāds no mūsu līdzjutējiem ziņoja, ka reiz tur esot dabūjis pa muti. Nu neko, izklausījās gana labi, tāpēc devāmies vien turp, bet atdūrāmies pret tumšiem un netīriem logiem un slēgtām durvīm. Iestāde “Kafejnīca dzērieni 00-24” savu darbību acīmredzami bija pārtraukusi. Pēc tam vēl no citiem avotiem uzzinājām, ka šīs iestādes īpašniekam pieder arī tapešu veikals šajā pašā ielā. Spriediet nu paši, kurš bizness ir izrādījies veiksmīgāks. Taču visiem zināms – kas citam veiksme, tas otram ir traģēdija. Secinājām, ka ne tikai mēs, bet arī neskaitāmi pusmūža vīrieši ādas jakās un vestēs ir zaudējuši vēl vienu lokālu. Ak, KĀPĒC ūķi veras ciet cits pēc cita? Nedaudz saskumām, bet tikai uz mirkli. Ātri vien iedarbinājām praktiskā latvieša pragmatismu un zvanījām draugam (vienam no bloga viesiem – ajūrvēdas speciālistam), lai lūgtu ko ieteikt tuvākajā apkārtnē. Šai ezotēriskajai būtnei pēc padoma tālu nebija jāmeklē, tāpēc drīz vien attapāmies Tallinas ielas mini bārā “MINI”. Tas izrādījās viens no labākajiem un autentiskākajiem bāriem, kādā esam bijušas, bet par visu pēc kārtas.

Atrašanās vieta: Tērbatas/Tallinas krustojums

Cenas: 100 g “Mokas”/2,00 eiro

Īss apraksts: jau pārkāpjot bāra slieksni, mēs sapratām, ka esam trāpījušas desmitniekā. Bārs ir mazs, bet jaudīgs. Kā jau to vēsta nosaukums “MINI”, alkohola izvēle, tāpat kā telpas platība, ir salīdzinoši maza, bet pilnīgi pietiekama – iztikas minimums te ir pieejams. Šņabis, lēts alus, moka, balzams, dažādi stiprie dzērieni. Bāra mazajiem, atturīgajiem vai nogurušajiem apmeklētājiem iespējams iegādāties arī mazo vīnogu suliņu ar salmiņu un ierastās uzkodas. Iekārtojums ir perfekts – kādi četri galdiņi, pie griestiem diskobumba, dažādi bezjēdzīgi dekori (bet gana neuzkrītoši) un glezniņas. Īpašu mājīgumu nodrošina ģitāriņa logā, kokakolas suvenīrlācītis uz sēdekļa atzveltnes. UN TAGAD PATS LABĀKAIS. Augšējā bāra plauktā, uz mazas alus muciņas atradās milzīga kaltēta zivs galva (attēlos var aplūkot). Šķiet, līdaka. Jau agrāk esam rakstījušas, ka izbāzeņi un dažādos veidos saglabāti beigti dzīvnieki ir neatņemama sevi cienoša ūķa sastāvdaļa. “MINI” nav izņēmums – pat tik nedaudzos kvadrātmetros atrodas vieta, ehm, galvai. Bārmene, kā jau katrā normālā bārā, ir pusmūža sieviete, kura nepakautrējās mums palūgt dokumentiņus (tiesa, pēc tam, kad moka jau bija ielieta).

Atmosfēra: ļoti omulīga. Pie sienas ir televizors, kurā varējām uzzināt šo to par dzīvnieku pasauli, skatoties kanālu “Animal Planet”. Uz viena no galdiņiem bija novietots klēpjdators, kurā bārmene no “Youtube” atskaņoja kādu pleilisti – 90. gadu krievu hītus. Bāra kompaktums liek justies kā ciemojoties pie draugiem dzīvoklī.

Apmeklētāji: divas sievietes, kas kopā ar bārmeni sēdēja pie viena no galdiņiem un apsprieda mūžīgi aktuālās tēmas – vīrieši un bērni. Kā jau vienmēr, šķita, ka viņas ir nedaudz pārsteigtas par mūsu esamību bārā “MINI”, bet ne tik ļoti, lai to atklāti izrādītu. Kas tad liecināja par viņu pārsteigumu? Vienkārši – jau ierastais viegli izbrīnītais acu skats, kas reizumis pētoši tika vērsts mūsu virzienā.

Īpašie notikumi: Aņa izgāza savu mokas glāzi uz galda, bet tas neizraisīja nekādu bārmenes reakciju. Aņa savāca no letes pēdējās salvetes un kaut ko mēģināja saslaucīt. Bārmene tik norādīja, kur ir miskaste.

Vērtējums: izcili. 10/10. Vēlaties kārtīgu ūķa paraugu bez liekiem pārspīlējumiem un gana lētu alkoholu? Šī ir īstā vieta.

20150220_195647 20150220_195654 20150220_195710  20150220_195728 20150220_195741 20150220_195326  20150220_195630 20150220_195637

Bārs intīmpreču veikalā ”Kupidons”

kupidons

Mūsu radošajā darbībā ienāca pauze, jo Aņa kādu laiku strādāja 24/7 un intensīvi juka prātā, savukārt Līva uz pāris mēnešiem pameta valsti, lai smeltos zinības un dzīvesgudrības citur (kā izrādās, citur ar ūķiem ir sliktāk nekā Latvijā, tāpēc mums šeit tiešām ir, ko novērtēt un ar ko lepoties). Kamēr Līva bija atpakaļ Rīgā uz pāris nedēļām, mēs pamanījāmies aiziet uz pāris bāriem cerībā atrast ko daudzsološu, kas no sākuma likās neiespējami (starp citu, moto bārs, kas tagad ir bijušā bāra “Pie Valrieksta” vietā Dzirnavu/Satekles ielas stūrī, ir dārgāks par bāru Chomsky, tāpēc mūsu prasībām neatbilst), bet tad ar draugu un atbalstītāju palīdzību tikām pie daudziem interesantiem ieteikumiem. Tā nu piektdienas vakarā mēs nokļuvām intīmpreču veikalā “Kupidons”, kur, kā izrādās, ne tikai pārdod lubrikantus un vibratorus, bet arī grādīgos dzērienus patērēšanai uz vietas.

Bilžu mums šoreiz ir ļoti maz, bija ārkārtīgi grūti kaut ko nofotogrāfēt, jo bijām vienīgie apmeklētāji iestādē, kā arī visur bija novērošanas kameras.

Atrašanās vieta: A. Čaka 72, īsi aiz Čaka/Matīsa ielas krustojuma.

Cenas: mokas nebija, tāpēc Aņa dzēra Bacardi gaišo rumu: 3,20 EUR/50 g, bet Līva: upeņu balzāmu,

Īss apraksts: Ienākot pa durvīm, vispirms jūties mazliet samulsis, jo neredzi bāru, bet tikai seksīgus tērpus, vibratorus un lielas zīmes trīs valodās (latviešu, krievu un angļu), ka šobrīd videokabīnes tiek rekonstruētas, tāpēc nav pieejamas. Līdz bāram gan nokļūstam, kad acis aprod pie apkārtredzamā dažādo priekšmetu klāsta un divas laipnas un stipri pārsteigtas pārdevējas mums parāda, ka bāra kase ir mazliet aizmugurē. Pats bārs, kuru mums ieteica apmeklēt kā “rīgā īsāko bāru”, tiešām ir īsākais bārs, ko esam redzējušas. tā ir viena bāra lete ar četriem soliem, kas atrodas starp kasi un eju uz videozālēm. Pie bāra letes ir arī ledusskapis ar aliem, kas, kā parasti, šķiet izslēgts, kā arī televizors, pa kuru pārmaiņu pēc varam vērot Rietumu, nevis Krievijas popkultūras jaunākās norises.

Īpaši vēlamies uzsvērt to, ka bārā ir lielisks apgaismojums, kas mums lika izskatīties pēc dāmām, kas savas dienas pavada svaigā gaisā, skrienot un dienot pa pļavām, un pārtiekot no svaiga gaisa un mīlestības, nevis pēc dāmām, kas savas dienas pavada datora priekšā telpās ar mākslīgo apgaismojumu.

Pats bārs it kā atrodas intīmpreču veikalā, bet tai pašā laikā nē: tas šķietami atrodas citā laikā un telpā, kur ir tikai lielisks apgaismojums, iespēja iedzert un popmūzika, un, sēžot pie “Kupidona” bāra letes, pat tā kā aizmirsti, ka atrodies telpā, kur pie visām pārējām sienām ir dažāda veida seksa rotaļlietas.

Atmosfēra: kā uzgaidāmajā telpā, kur cilvēki vai nu nosit laiku, vai nu saņem drosmi, lai ietu dziļāk

Apmeklētāji: Mēs bijām vienīgās apmeklētājas, vismaz bāra daļā noteikti, un tad, kad gājām prom, bija atnācis kāds labi iereibis/labi paģirains kungs, bet viņš, liekas, neskaitās kā apmeklētājs, jo nāca runāties pie vienas no pārdevējām par kādu dzīves sāpi.

Īpašie notikumi: pārdevēju interese par mūsu gadiem un personu apliecinošiem dokumentiem, kā arī izsauciens “Bet jūs izskatāties tik.. jaunas!” Vēl viņas arī par kaut ko sačukstējās, tādējādi visam pasākumam piešķirot zināmu noslēpumainības auru.

Vērtējums: ūķis, bet ne tāda veida, pie kādiem esam pieradušas. Pilnīgi cita veida bārs, kura galvenā funkcija ir nevis kalpot kā socializēšanās vietai, bet gan šķietami piedāvāt šķidro drosmi apmeklētājiem, kuri vēlas doties dziļāk intīmpreču veikala telpās vai uz otro stāvu.

20150109_18552920150109_185720

“Nāc uz manām trepēm…”

IMAG1150

Tā kā šajā karstumā esam novērojušas, ka cilvēki paliek īpaši dīvaini, arī mēs cenšamies neatpalikt un nolēmām beidzot aiziet uz “Nāc uz manām trepēm…”, kas jau ilgstoši Līvai ir šķitis kas izcili biedējošs – vēl biedējošāks par “4 promilēm”. Kāpēc? Līdzīgi kā ar “Būdu” Čaka ielā, pie šī bāra itin bieži ir redzēti ļoti shady apmeklētāji, kas kalpo kā iedomāta iestādes izkārtne, uz kuras rakstīts: TAISIES PROM PĒC IESPĒJAS ĀTRĀK. Tādēļ, lai arī šis bārs atrodas teju pašā pilsētas sirdī (uz sliekšņa starp Maskačku un centru), mēs tik ilgi nebijām saņēmušās uz turieni aiziet. Nolēmām, ka savas drošības dēļ jāparauj līdzi kāds vīrietis, tādēļ pieaicinājām mūsu konspiratīvo aģentu un baznīcu digitalizētāju Jāni P. Taisnības labad jāsaka, ka devām mūsu atbalstītājiem unikālu iespēju, iepriekšējā vakarā “Shady Riga” “Facebook” lapā aicinot pieteikties kādu pārliecinoša izskata vīrieti, bet bez rezultātiem. Tā nu izčibēja neskaitāmie mūsu karjeras laikā saņemtie “es gribu nākt ar jums”, “paņemiet mani kādreiz līdz”, “es vienmēr esmu gribējis ieiet kādā ūķī” utt. Padomājiet un nokaunieties.

Atrašanās vieta: Gogoļa iela, pašā Dzirnavu ielas galā

Cenas: izlejamais alus “Kuilīc” 0,5 l/EUR 1,40, 50 g mokas: 1 EUR

Īss apraksts: kā jau minējām, bijām gatavas tam ļaunākajam, bet bārs pārsteidza, jo bija ļoti normāls. Dzērienu izvēle pārsvarā aprobežojas ar plašu stipro dziru klāstu, bet mums izdevās nomēģināt alu “Kuilīc” (vai ne, mēs arī tādu pirmoreiz redzējām). Bārmene atzina, ka tas esot jauns “Cēsu alus” ražojums. Kāpēc tāds nosaukums, atliek vien minēt, bet, ņemot vērā konkrētā alus ražotāja parasto sniegumu, “Kuilītim” nebija ne vainas. Teorētiski var dabū arī izlejamo sidru, bet pēc Līvas intereses bārmene skaidroja, ka tas šobrīd neesot – nav jēgas iepirkt, jo maz pasūta. Secinām, ka šajā bārā sievietes nav bieži viesi. Uz letes izlikti ķilavmaižu un citu uzkodu paraugi, kas apklāti ar pārtikas plēvi. “Nāc uz manām trepēm…” atšķiras no lielākās daļas bāru, kurus esam apmeklējušas – jau nosaukumā ietvertajai atsaucei uz ImKas daiļradi vajadzētu par to liecināt. Ierastās krievu diskomūzikas vietā varēja vērot Latvijas šlāgermūzikas video, toties sienas neparastā blīvumā bija klātas ar mirušu dzīvnieku ādām un medību trofejām. Kad beidzot kāds rakstīs disertāciju par ūķu un medību korelāciju? Piesakāmies kā zinātniskās konsultantes.

Atmosfēra: teiksim tā, patīkama. Iekšā ir gana daudz vietas, bet tur gan neviens nesēdēja, jo bāram ir arī terase. To izvēlējāmies arī mēs un nevienu brīdi nejutāmies kā ne savā vietā vai ar izbrīnītiem skatieniem apveltītas. Vēl raksturīga iezīme šādiem bāriem, kas piešķir to īpašo auru, ir sāļo riekstiņu bundžas kā pelnutrauki. Šādā ziņā ūķi ir soli priekšā visādiem zaļajiem – otrreizējā pārstrāde acu priekšā. Zero waste policy.

Apmeklētāji: daži pusmūža vīrieši, vienam ap galvu bija bandanai līdzīgs pārsējs.

Īpašie notikumi: nav. Ja neskaita to, ka Aņai šis bārs izsauca sirsnīgas atmiņas par pašiem pirmsākumiem, kad vēl eksistēja lieliskais bārs Pie valrieksta, kur arī sākām savus ūķu piedzīvojumus. Respektīvi, mūsu īpašais notikums bija gremdēšanās atmiņās un nākotnes plānu veidošana. Tātad vieta, kas iedvesmo!

Vērtējums:  ļoti labi. Atradām pierādījumu, ka ūķi nav ekskluzīvi tikai krievu valodas telpai.

 

IMAG1152  IMAG1153