Kafejnīca “Kupčs” pie Torņakalna stacijas

28170947_1850180865016465_1512836347_o

Piektdienas vakarā apmeklējām jau sen nolūkotu bāru – kafejnīcu “Kupčs” pie Torņakalna stacijas. Tā kā pie šī bāra regulāri bijām manījušas pusmūža vīriešus ādas jakās, uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka vieta atbilst mūsu bloga koncepcijai. Jāsaka, ka vīlušās nebijām – beidzot pēc ilgiem laikiem nokļuvām patiesā ūķī.

Atrašanās vieta: pie kāpnēm, kas ved uz Torņakalna staciju, kā arī pie attiecīgās 10. tramvaja pieturas (laikam sanāk Friča Brīvzemnieka iela)

Cenas: upeņu melnais balzams (100 g): 2,80 EUR; moka (100 g): 1.90 EUR

Īss apraksts: “Kupčs”, kā jau šādām vietām ierasts, ir pa pusei kafejnīca/bārs un pa pusei veikals. Taču šīs vietas veikala aspekts ir unikāls ar to, ka tā mērķauditorija ir divējāda – ne tikai plenči, bet arī… pamatskolēni un vegāni. Par to liecināja vairākas kārbas uz letes, kurās bija dažādas košļenes, nu tās, par 5 centiem gabalā, kuras visbiežāk tomēr patērē minētā sabiedrības daļa. Vēl arī mazie “Milky Way” batoniņi. Šie elementi būtiski disonēja ar pārējām precēm – plašs bamšļu sortiments, vītināta vobla, marinētu tomātu burka, konservētas pupiņas, tušonkas bundžas. Šāds pārtikas preču sortiments nudien ir interesants, jo konservēti produkti taču nav izplatīta zacene bāros? Kaut gan iespēju iegādāties konservus vajadzētu ieviest arī stilīgajos centra bāros, kas tikai izliekas par estētiskiem ūķiem, ko tur niekoties ar burgerīšiem, sviestmaizītēm un salātiem. Diez vai tie konservētie produkti arī būtu tuvējo iedzīvotāju pirmās nepieciešamības preces, tāpēc nolēmām, ka “Kupčā” varbūt tā tiešām ir zacene. “Kupča” unikalitāte slēpjas tajā, ka viņi ir padomājuši arī par augu valsts zaceni (pupiņām). Varam droši teikt, ka savā ilgajā ūķu karjerā ko tādu nav nācies redzēt. Vēl var iegādāties riekstiņus ar iebiezināto pienu, dažas bulkas un čipsus. Kafejnīcā izvietoti trīs ledusskapji, kur ir gan limonādes un suliņas, gan Latvijā sliktākie ali un citi alkoholiski dzērieni (“Lāčplēsis” and such).

Alkohola klāsts un cenas ir tīri apmierinošas. Kā ierasts, tvērām pēc liķierīšiem. Nav saprotams, kas Aņai bija uznācis (varbūt izlaidusies, dzīvojot un piestrādājot Rīgas centra bāros), bet, pasūtot moku, viņa apvaicājās, vai ledus ir pieejams, uz ko bārmene atbildēja ar stingru un nepielūdzamu “nē”.

Kafejnīcas iekārtojums ir diezgan klasisks – pie griestiem diskobumba (starp citu, bārmenei bija gliterainas čības diskobumbas stilistikā), dažādi mākslīgi telpaugi, zilonis, kas ir arī puķupods, nenosakāmas izcelsmes un nolūka interjera priekšmeti, tostarp spogulis, kuram aiz rāmja sabāztas neīstas 500 eiro banknotes. Virs bāra – organizācijas “9. maijs” karodziņi. Telpā ir izvietoti vairāki galdiņi un vienā stūrī – pavisam mazs televizors, kurā sākotnēji varēja skatīties krievu humora šovu, bet pēc apmeklētāju pieprasījuma tika pārslēgts uz olimpisko spēļu tiešraidi. Īpaši jāizceļ, ka pie letes ir atsevišķs galdiņš bamšļiem un voblām, lai ērtāk.

Atmosfēra: gluži mājīga un patīkama. Tāda klasiska ūķa atmosfēra. Regulāri novibrēja grīda, kas Aņai likās kā ieslēgta veļasmašīna, bet visticamāk, vibrācijas radīja blakus esošais tramvajs.

Apmeklētāji: kafejnīcā atradās trīs pusmūža vīrieši, no kuriem viens mums veltīja komentāru krievu valodā, uzreiz kā spērām kāju pāri slieksnim, bet, kā jau šādās situācijās parasts, bubināšanas dēļ saturs bija neuztverams. Mūsu pieredze arī liecina, ka nav vērts baigi iziet uz komunikāciju vai mēģināt saprast, jo tas nekad nav izrādījies nekas jēgpilns, ja vien par tādiem mēs neuzskatām aicinājumus precēties vai nemitīgu vārda “privet” atkārtošanu. No sākuma mēs sēdējām pie galdiņa, virs kura atradās televizors, un brīdī, kad bārmene uzslēdza olimpiskās spēles, divi vīrieši apsēdās tā kā ielokā ap mums un it kā jau skatījās televizoru, bet, saprotams, arī mēs atradāmies skatiena trajektorijā, tāpēc ātri vien  palika neomulīgi – pēkšņi likās, ka esam sev neizprotamas performances centrālais elements. Pārsēdāmies.

Īpašie notikumi: bārmene ir diezgan jauna sieviete, un visi apmeklētāji viņu acīmredzami pazina un visādi iztaisījās. Vienbrīd bārmene ņēmās uzslaucīt piebradāto grīdu, un viens no vīriešiem steidzīgi pārtvēra slotu un sāka cītīgi uzkopt kafejnīcu, negribēdams mitēties pat pēc vairākkārtīgiem bārmenes aicinājumiem. Jāatzīst, darbiņu viņš padarīja godam, liekot pārējiem apmeklētājiem, arī mums, pacelt kājas, lai viņš tiešām kārtīgi varētu izmazgāt grīdu. Vispār ir aizdomas, ka bārmenei ir nosliece uz tīrību un pedantismu, jo grīdu viņa uzmazgāja burtiski ik pēc 10 minūtēm (kā vien parādījās kāds niecīgs pēdas nospiedums). Tīrīgs, mājīgs, draudzīgs bārs.

Vērtējums: lieliski. Burvīga vieta, kur ieraut, gaidot tramvaju vai vilcienu un pakomunicēt ar bāra “ģimeni”, paskatīties sporta pārraides vai izmazgāt grīdu, ja tāda vēlme pēkšņi uznāk.

 

 

Advertisements

Zolitūdes dzelzceļa stacijas apkārtne

22369024_1709670359067517_1596958526_o.png

Jau kādu laiku Līva bija noskatījusi bārus pie Zolitūdes dzelzceļa stacijas, kas izskatījās ļoti daudzsološi un potenciāli iepriecinoši, bet arī kādu laiku mums īsti nebija iespējas aiziet tur kopīgi, jo, kamēr Aņa strādāja līdz vēmienam, kreisās plaukstas locītavas krampim un bezmiegam, Līva arvien vairāk, kā pati raksturoja, kļuva par sēni (starp citu, kurā brīdī tu no sēnes kļūsti par Ļeņinu? ). Bet nu nāk Jaunais gads, jānoslēdz rēķini ar pagātni un neizdarītajām lietām, lai nav tā, kā ir Tranzīta dziesmā (pārfrāzējot var teikt šādi: “dažreiz pie manis naktīs nāk melni vīri / kuri man prasa samaksāt īri / tie ir mani nepaveiktie darbi”), tāpēc tumšā decembra vakarā lecām vilcienā un braucām uz Zolitūdi.

Pēdējās reizēs mums ir arvien interesantākas pieredzes ar ūķiem, kā arī arvien pieaugoša pārliecība, ka, pilsētai attīstoties, ūķi arī mainās un nereti pazūd. Protams, pastāvēs, kas pārvērtīsies, bet vienlaikus arī skumji, ka tādi tīri ūķi paliek arvien lielāks retums. Tāpat arī šovakar par to daudz runājām, jo šovakar, lai kompensētu to, ka tādu īstu ūķi neatradām, aizgājām uz diviem bāriem. Bet par visu pēc kārtas.

Vakara sākumā mēs nokļuvām tādā savādā vietā pie stacijas, tajā pašā mājā, kur agrāk bija kāds bārs, kas daudzsološi strādāja 00-24, kas diemžēl savas durvis nu ir vēris ciet. Bet blakus tātad vēl ir bārs, kas atstāja ļoti savādu iespaidu, liekot atkal atgriezties pie Shady Riga vērtībām un klasifikācijas. Šis noteikti nav shady ūķis, bet kaut kas pavisam cits. Varbūt Shady Exclusive? Vieta izskatījās visnotaļ moderna, tajā apkalpoja nevis cilvēki ar gadiem ilgu pieredzi dzīvē, bet salīdzinoši jauni puiši kamuflāžas drēbēs, veseli trīs, kuri pārējā laikā spēlēja kārtis, skaļi tās sitot pret galdu. Pēc mūsu ierašanās puiši ieslēdza 80. gadu rokmūziku. Pie sienām – dažādas automašīnu fotogrāfijas, kā arī viens ierocis, pie ieejas – aizdomīga izskata neizprotama ne ta krāsniņa, ne ta plītiņa, bet pašā bārā tāds izteikts alkohola izvēles trūkums. Izslāpušās dvēseles var iedzert vai nu vīnu (4 EUR/glāze), vai nu šampanieti, pieejams arī prosecco, kas bija Aņas izvēle un kas maksāja 5 EUR par mini pudelīti. Švako izvēli puiši skaidroja ar Ziemassvētku sezonu – nenākot cilvēki. Tomēr jocīgs attaisnojums, jo alkohols, kā zināms, nebojājas – nav jau pāris nedēļu dēļ no visiem krājumiem jāatbrīvojas. Vietā pieejams arī ēdiens – šašliki un burgeri, kā arī mūzika no telefona. Bet nu īsti savas shady iespaidu vajadzības šeit neapmierinājām, tāpēc pēc pirmā dzēriena devāmies tālāk.

Piedodiet par vēl drausmīgākām bildēm nekā ierasts – Līvas telefonam ieplīsusi kamera.

Ātri iemetušas aci stacijas veikalā/kafejnīcā, sapratām, ka tomēr tur nevēlamies palikt (stacijas kafejnīcu un bufešu aprakstīšana lai paliek mūsu tuvam draugam Gintam O., kuram tas izcili padodas), un devāmies tālāk. No sākuma skatījāmies kaut ko kartē, jo nu vispār google par mums daudz ko zina un (vismaz Aņai) automātiski kartē izceļ bārus, it sevišķi tādus, kas nav diez ko dārgi. Bet sapratām, ka, ja reiz šeit esam, tad jāiet uz dullo un jāuzticas savam iekšējam shady Riga kompasam, kas šo 10 gadu laikā tomēr ir labi uztrenēts. Un, protams, ļoti ātri nonācām “Pie Karena”, kas ir ļoti, ļoti skaista, jauka un priekpilna vieta, kas cita starpā ir Kaukāza virtuve, bet šoreiz pieļāvām izņēmumu, jo secinājām, ka vieta, kurā iespējams nopirkt vīnu gramos, ir pietiekami shady vieta, kas totāli kvalificējas.

Atrašanās vieta: Zolitūde, netālu no stacijas, blakus veikalam “Lats”

Cenas: 100 g gruzīnu vīna: 2 EUR, 50 g “Russkij Standart” – 2,5 EUR, viens kartupelis uz iesma – 2 EUR

Īss apraksts: reizēm mums sanāk nokļūt vietās, kas patiesībā ir ēstuves, ne tik daudz dzertuves (skat. “Mājas virtuve”, “Autoostas kafejnīca ar tornīti”), šī vieta ir līdzīga garā, bet, protams, tas Kaukāza virtuves aspekts piedod savu rozīni, odziņu, dilli un kartupeli. Telpa ir salīdzinoši neliela, bet defektu par efektu pārvērš milzīgā spoguļsiena telpas vienā galā, kas attiecīgi liek domāt, ka redz kā, te jau ir vieta ballei. Fonā, protams, televizors, kurā tiek rādīti aktuāli mūzikas videoklipi, un tad, kad Aņa sāka savā nodabā dejot, neviens necēla ne aci. Dziļumā – virtuve, kur regulāri nozuda visi darbinieki, jo sagatavot mūsu kartupeļus un hačapuri nav joka lieta – mums par godu tika iedarbināts mangālis un tikām laicīgi brīdinātas, ka būs ilgi jāgaida. (Bet tas kartupelis uz iesma (kurš gan nebija uz iesma) noteikti ir tā vērts.)

Atmosfēra: ļoti, ļoti jauka un omulīga vieta, īpašs bonuss – svētku rotājumi adekvātās un ne pārāk piemērotās vietās

Apmeklētāji: kad ieradāmies, bijām tur vienīgās, bet tad laika gaitā uzradās vēl citi cilvēki, daži ādas jakās, daži mēteļos, noslēgumā pie blakus galdiņa apsēdās divas sievietes, kuras atnāca iedzert tēju un kafiju.

Īpašie notikumi: protams, ka Karens ir īsts un viņš arī ir vietas saimnieks; izbāztu dzīvnieku nebija, bet bija shady papagailis, dzīvs; jāatzīst, ka diena, kas sākas normāli darbā un beidzas ar kartupeļiem uz iesma Zolitūdē, ir ļoti īpaša diena pati par sevi.

Vērtējums: brīnišķīgi! Laba vieta, kur paslēpties no Rīgas mikrorajonu spozmes un posta, kur nolīst papļāpāt ar pašu Karenu un kur netraucēti papļāpāt ar draudzeni. Ēdiens gan ir pārcenots.

Ūķis Dagmāras/Buļļu stūrī, “Clubnika” un citas neveiksmes

aluspagrabins

Vakar apņēmīgi devāmies uz ūķi, bet šī ekspedīcija nebija īpaši veiksmīga. Līva jau labu laiku bija nolūkojusi “Alus pagrabiņu” Melnsila ielā (tieši pie Kalnciema tirgus), un tad nu vakarā devāmies izpētīt šo daudzsološo vietu. Tā vietā atradām aizslēgtas durvis un ielas, kas pludo no hipsteriem un viņu automobiļiem – izrādās, ka Kalnciema tirgū tobrīd notika strītfūd festivāls. Nospriedām, ka tāpēc arī “Alus pagrabiņš” savas durvis uz šo vakaru ir slēdzis – lai šīs visas personas netraucē ūķoties, (ne)jauši tur ieklīstot. It kā nepietiktu jau ar divām dzīvesstila blogerēm (hint hint – mums), kas siro pa Rīgu un traucē rēno mieru, ko ūķu pustumsā veido pusmūža vīrieši ādas vestēs un vateņos.

Tomēr neapmulsām. Sapratām, ka esam speciāli atkūlušās uz bezgaltālo Pārdaugavu, te tak jābūt kaut kam vēl. Sēdāmies atpakaļ automobilī un devāmies reidā. Jā, jā, nemaz nebrīnieties – ja pirms 10 gadiem, kad šo blogu sākām, uz ūķi devāmies pēc sava vidusskolas pēdējā zvana vai matemātikas stundas, tad tagad savos meklējumos kruīzējam ar auto (nu labi, labi, šī bija pirmā reize, un nē – stūrētāja Līva neplānoja dzert un arī nedzēra, tāpēc Aņa dabūja iedzert par abām).

Braucām ilgi un pa dažādiem rajoniem, bet diemžēl nekas gana apmierinošs aci nepiesaistīja. Jā, bija bārs un solārijs zem viena jumta (kaut kur Imantā), bija “Randevū” ar banketa zāli un šašlikiem (banketa zāle jau automātiski izslēdz ūķa iespējamību), bija 5. tramvaja galapunkts ar diemžēl slēgtu daudzsološu iestādi. Sākām jau krist izmisumā, tāpēc Feisbukā aicinājām fanus tūlīt un tagad ieteikt kādu vietu. Šī pieeja nesa augļus. Cienījamais lasītājs Reinis L. ieteica izcilu bāru, kas tiešām pierādīja, ka viņš ir līdz kaulam izpratis ūķa definīciju un mūsu bloga būtību. Devāmies uz Dagmāras/Buļļu stūri, kur daudzstāvu mājas pirmajā stāvā bija iekārtojies īsts dārgakmens.

dagmarasbullu

Vakar gan pie bāra durvīm ārpusē bija nolikta salikta raskladuška, kas patīkamā satraukumā lika domāt, kas nu par brīnumiem mūs sagaidīs iekšā. Tas brīnums bija maza un tumša telpa, kurā divi pusmūža vīrieši skaļi krievu valodā sarunājās ar pusmūža bārmeni, fonā televizorā bija skatāmas ziņas. Mums ienākot, visi trīs acu pāri izbrīnā/riebumā pavērsās pret mums un balsis apklusa – ja nu kādreiz ir vēlme piedzīvot to, kā visi apklust un sāk uz tevi blenzt, iesakām ieiet rajona ūķī. Teiksim tā, filmās tas izskatās labāk nekā dzīvē. Ķērāmies pie lietas, un Aņa pasūtīja Vana Tallinn, uz ko bārmene pieprasīja parādīt pasi. Kopš ir tāda lieta kā ID kartes, pases līdzi nenēsājam, un Aņa drošu roku arī sniedza savu ID karti bārmenei. Pat īsti uz to nepaskatoties, viņa satraukti sāka teikt: “Nēnēnēneēnē, pasi, PASI man vajag!”, un uz jebkādu turpmāku mēģinājumu skaidroties un komunicēt viņa atbildēja tieši ar šo pašu tekstu. Atmetām ar roku un gājām vien prom. Mūsu teorija ir tāda, ka viņa vienkārši gribēja tikt no mums vaļā. Vai arī mēs bijām tik neticamas apmeklētājas, ka padomāja – šīs ir iesūtījusi policija, lai atņemtu alkohola licenci. Bet mēs jau neesam ar pliku roku ņemamas, atradīsim savas pases un dosimies vēlreiz. Šī vieta ir pārāk īpaša, lai to palaistu garām.

Kas tāds ar mums notika pirmo reizi. Turpinājām savu ceļu un sastapāmies ar bāru “Inuļa” turpat 5. tramvaja maršrutā, kur Aņa apņēmīgi ieskrēja iekšā, lai noskaidrotu, vai vēl bārs vaļā, bet, kaut arī nekādu darba laika norāžu ne uz durvīm, ne logos nebija, izrādījās, ka (vismaz priekš mums) bārs strādā tikai līdz 20:00, kas nozīmē, ka tajā brīdī jau ciet. Šo bāru savukārt raksturoja tā duālisms: priekštelpā bija sastopams kāds stipri iereibis kungs ne ādas vestē, bet palmu kreklā (vasara galu galā), savukārt iekštelpā bija atrodamas trīs sievietes, kuras Aņu skubināja iet prom, kas savukārt priekštelpas vīrieti apbēdināja, jo, viņaprāt, katram vajag būt iespējai vienkārši iedzert ceļakāju. Un tā, īsumā sakot, viena vakara ietvaros mūs izmeta/neielaida veselos divos bāros. Godīgi sakot, ļoti apbēdinoši.

Turpinājām savu ceļu. Jau bijām tik ilgi izbraukājušās savos meklējumos, ka zaudējām cerību un devāmies uz “Clubniku”. Pirms dažiem gadiem rakstījām bloga ierakstu par “Clubnikas” filiāli Brīvības ielā, ko, protams, drīz pēc mūsu apmeklējuma slēdza.

20170802_212137.jpg

Atrašanās vieta: Grīvas iela 11 (Iļģuciems?)

Cenas: Vana Tallinn (100 g): 2,00 EUR

Īss apraksts: “Clubnika” ir bārs/diskoklubs, kuram Google lietotāji ir piešķīruši tieši 1,7 zvaigznes. Tā kā jau bijām bijušas vienā “Clubnikā”, bija ar ko salīdzināt. Jāsaka, ka stils ir tiešām vienots – deju placis, biljards, balta siena video projicēšanai. Atšķirība gan ir tāda, ka šeit nebija publiski pieejama datora, tas nāca ar zīmi, ka klientiem par tā nesaskaņotu izmantošanu būs 20 EUR soda nauda. Vai tā ir tiesa, ka pilsētā ir atrodama vēl viena “Clubnika” kaut kur Purvciemā?

Pēc neveiksmju sērijas sagumušas ienācām “Clubnikā”, un Aņa teica, ka gribas iedzert. Laipnā bārmene atbildēja: “Ja gribas, tad vajag!” un ņēmās liet liķierīti, ļaujot pat izvēlēties Aņai tīkamāko glāzi. Gandrīz ar asarām acīs – jo beidzot jutāmies saprastas un pieņemtas – izdvesām, ka beidzot kāds runā prātīgi.

Bijām tur ap deviņiem vakarā, un tā jau nekas īpašs vispār. Daudz melnu galdu un dīvānu, centrā biljarda galds un pie sienām dažādas puserotiska rakstura fotogrāfijas biljarda tematikā. Fonā, kā ierasts, krievu diskomūzika, pie griestiem – diskobumba.

Bāra piedāvājums ir diezgan plašs – dažādi alkoholiski un bezalkoholiski dzērieni, tēja, kafija. Liela uzkodu izvēle (grauzdiņi, rieksti utt, kas pasniegti mazās plastmasas kastītēs, viena kastīte – 1 EUR).

Atmosfēra: kā jau shady diskoklubā. “Clubnikā” jutāmies gaidītas, bet par omulīgu šo vietu gan nevar nosaukt – tam vajadzētu daudz šaurākas telpas un, iespējams, vēl pieklusinātākas gaismas.

Apmeklētāji: kad ieradāmies, citu apmeklētāju nebija. Vakara gaitā ienāca divas sievietes, kas tikai papļāpāja ar bārmeni un devās prom, un vīrietis, kura vienīgais mērķis bija aizdoties uz tualeti.

Īpašie notikumi: nu kādi vēl īpašie notikumi? Viss vakars bija īpašs un Shady Riga karjerā vēl nebijis. Ā, dodoties prom no “Clubnikas”, zālājā pretī bāram ieraudzījām vīriešu flipflopu pāri. Izskatījās, ka kāds tur ir vienkārši stāvējis un tad izgaisis, aiz sevis atstājot vien čībiņas.

Vērtējums: nekas īpašs, bet var kalpot kā glābiņš, kad ļoti gribas iedzert un citur netic tavai sen sasniegtajai pilngadībai un personu apliecinošiem dokumentiem.

 

“Olvana” bārs/kafejnīca/veikals Tallinas ielā

Regularitāte un pieturēšanās pie konkrēta ritma mums ir sveša koncepcija. Bet ko nu par to, labāk pastāstīsim, kur bijām šādā saulainā maija pēcpusdienā, jeb stāsts par bāru/kafejnīcu/veikalu “SIA Olvana”, kas atrodas Tallinas ielā, Grīziņkalna pievārtē, pretī dažādos veidos leģendārajai “Baltajai pirtij” un blakus “Staburadzes” veikalam un fabrikai.

Atrašanās vieta: Tallinas iela 70

Cenas: moka (100 g): 1,90 EUR, upeņu balzāms (100 g): 3,00 EUR

Īss apraksts: “Olvana” ir vienlaikus kafejnīca/bārs un veikals. It kā ieeja veikalā un bārā ir pa atsevišķām durvīm, tomēr, būsim godīgi, viss iestādījums ir uz viena viļņa, un ir sajūta, ka tu vienlaikus vai nu dzer veikalā, vai nu iepērcies bārā, nevar īsti saprast. Bāra daļā var nopirkt dažādas lietas, kas piestāv ne tikai bāram, kā, piemēram, pelmeņus, saldējumus, belašus, lielās konfektes par 0,20 EUR, cūkādiņu pakas, pat tabakas papīrus un filtrus, jo acīmredzot rajons pamazām atstāj savas pēdas arī bāra piedāvājuma klāstā. Savukārt tieši pretī saldējumu un pelmeņu saldētavai ir krāsniņa, jo dzīvē viss ir līdzsvarā, iņ un jaņ, melns un balts, silts un auksts, rums un ābolu sula, un tā tālāk.

Alkohola klāsts arī ir gluži pietiekams. Kā jau lepni vēsta iestādes skatlogs, te var par ļoti mazu naudu iegādāties “Brenguļu” alu (1,60 eiro), kas pēc mūsu novērojumiem arī ir iecienītākais dzēriens šeit.

Bāra daļa sastāv no divām atsevišķām telpām. Dziļākajā telpā ir lete, gaitenis uz veikalu, pelmeņu un saldējumu saldētava, kā arī tualete (ieeja – 0,30 EUR, uz apmeklētājiem gan tas neattiecas). Telpas priekšplānā ir galdiņi, neieslēgts televizors, kā arī logs uz ielu, pa kuru var novērot, piemēram, vīrieti, kurš nes rokās apmēram 6 “Bauskas” aliņus vienlaikus.

Bāra sienas ir klātas ar ierāmētiem mākslas darbiem un caurvītas ar mākslīgu vīteņaugu. Ārdurvis no iekšpuses var aizbultēt ar veclaicīgu aizslēgšanas mehānismu. Tas droši vien tādiem aktīvākiem vakariem, kad gribas kontrolēt apmeklētāju plūsmu.

Tiesa, bāra/kafejnīcas/veikala nosaukums mums joprojām ir liela mīkla.

“Olvana” ir vaļā katru dienu, bet darba laiki atšķiras, tie variē no 6.30/7.00 līdz 24.00/01.00, taču skaidrs jebkurā gadījumā ir tas, ka šī ir vieta, kas gatava uzņemt aizlauztas dvēseles arī rīta pusē.

Atmosfēra: bezgala lietišķa. Šis nav bārs/kafejnīca, kas ar tevi lieki cimperlējas, šis ir bārs, kur tev ielej dzērienu, ļauj pārdzīvot darba dienas smagumu (vai nu no rīta, vai vakarā), un tad sūta mājās.

Apmeklētāji: ja mēs lietotu vārdu salikumu ”darba ļaudis”, vai tas izklausītos riebīgi? Vēl pārējos apmeklētājus raksturo viņu vecums (virs 40), pragmatiskā pieeja lietām (visi ienāca tīri iedzert vienu, maksimāli divas glāzītes – un tad pa mājām) un dziļa draudzība ar bārmeni un otras puses veikala pārdevēju. Kad ieradāmies bārā, tur divas dāmas viena otrai kratīja sirdi. Drīz vien viņas devās prom, bet bija aizmirsušas maisiņu. Pēc neilga laika manījām, ka bārmene pa telefonu sarunājas ar šīm dāmām un mierinoši saka – jā, jā, maisiņš tepat uz vietas. Tātad redziet – attiecības tiešām ir labas. Vai katrs varētu teikt, ka zina sava mīļākā bāra darbinieku telefona numurus?

Īpašie notikumi: kā tas parasti mēdz gadīties šādās vietās, mums atkal prasīja dokumentus. Kad Aņa uz jautājumu, vai 18 gadi ir, teica, ka kur nu vairs, sen jau pāri, un lepni rādīja savu ID karti, pārdevēja pieminēja, ka nu ja, tik pat daudz gadu cik viņas meitai. Visas kolektīvi nospriedām, ka gads, kurā Aņa ar Līvu piedzima, ir ļoti labs gads, jo var viegli izsekot līdzi tam, cik pašām gadu.

Un vēl uz mums ļoti blenza vīrietis ar zirgasti, kas jau ir absolūti pašsaprotama parādība, kā arī vīrietis aiz muguras pasūtīja alus glāzi un nopirka cūkādiņu paku, ko kopā notiesāja tieši 5 minūšu laikā.

Vērtējums: ļoti pieejama vieta, kur iegriezties, ja vēlies bez sirdsapziņas pārmetumiem iedzert nepretenciozā kompānijā, kas tevi vienkārši liek mierā.

 

“Mājas virtuve” Hospitāļu/Kazarmu krustojumā

Kā jau solīts, Shady Riga atgriežas ar jaunu sparu un regularitāti. Nav pagājis pat mēnesis kopš pēdējā ieraksta, un jau piedāvājam jaunu apskatu. Paldies lasītājai Austrai par ieteikumu – šoreiz devāmies uz “Mājas virtuvi” ļoti patīkamā Rīgas rajonā. Fantastiska vieta. Bet par visu pēc kārtas.

Atrašanās vieta:  Hospitāļu ielas un Kazarmu ielas krustojums

Cenas: liķieris “Moka” – 2,13 eiro/100 g, lēts dzirkstošais vīns (drīzāk aromatizēts vīnu saturošs dzēriens) – 2,00 eiro/200 g

Īss apraksts: ierodoties “Mājas virtuvē”, skatam pavērās ļoti plaša un sarkana telpa, kas tādēļ nedaudz atgādināja Tvinpīkas noskaņas. Bāra galvenajā telpā ir trīs galdiņi, ap kuriem izvietoti plastmasas dārza krēsli. Ir arī aptumšota dibentelpa, kurā esot biljards. Reaģējot uz mūsu interesi par biljarda spēlēšanu un šīs telpas apmeklēšanu, bārmene aktīvi centās mūs no tā atrunāt, sakot, ka biljarda galds esot ļoti slikts un nespēlējams. Vai arī varbūt viņa mūs no kaut kā centās pasargāt? Nu… labi. Tādā gadījumā kaut kas gan jādara ar reklāmu, jo vienu bāra logu rotā liels uzraksts “BILJARDS”. Pēc bārmenes teiktā varēja spriest, ka biljards gan te tiekot spēlēts, bet to dara tikai pamatīgākie entuziasti, kas ir pietiekami iedzēruši, lai mēģinātu savaldīt šo disfunkcionālo izklaides objektu. Arī no ārpuses bāram ir unikāls un citur neredzēts risinājums – ārdurvju iekšpusē piestiprināta ielas miskaste (skat. bildes)!

Bārmene, kā jau ierasts, ir ļoti sirsnīga pusmūža dāma. “Mājas virtuvē” jaušams viņas zaļais īkšķītis, jo visas palodzes ir noklātas ar dažādākajiem telpaugiem, par kuriem acīmredzami tiek turēta rūpe. Kopā ar pieklusināto apgaismojumu un sarkano interjeru šie augi rada ļoti īpašu atmosfēru – kaut kas ļoti pazīstams, jo liekas, ka esi ciemos pie vecmammas, taču vienlaikus svešs, jo vecmamma diez vai iekārtotu telpu “Tvinpīkas” noskaņās. Lai to izbaudītu, būs vien jādodas turp pašiem. Bāra piedāvājums nav pārlieku plašs, bet ir pietiekams. Agdams, Moka, balzāmi, viskiji, konjaki un to izstrādājumi. Arī nosaukums “Mājas virtuve” neliek vilties, jo vitrīna ir bagāta ar dažādiem postpadomju telpas ēdieniem – zivis, belaši, tefteļi, plovs, soļanka, rasols, majonēze. Tā kā mūs šīs lietas nesaista, Aņa pajautāja, vai ir pieejami čipsi. Te nu varēja just, ka saimnieces gods ir aizskarts – kādi čipsi, dārgās, ja te ir kārtīgs ēdiens? Grūti tam ko iebilst. Nokaunējāmies un pārstājām izvirzīt absurdas prasības.

“Mājas virtuves” darba laiks ir 9-21, bārmene paskaidroja, ka kādreiz esot dančus laiduši visu cauru nakti, bet tagad bizness vairs neiet no rokas tik labi kā agrāk, tāpēc tagad tikai līdz vakaram vaļā. Piekodināja, lai nākam vēl un vedam līdzi draugus – biedri, jūs jau saprotat mājienu!

Atmosfēra: diezgan unikāla. No vienas puses, ir neliels ūķīgums, bet bārmenes acīmredzamais ieguldījums šīs telpas mājīgumā (telpaugi, lampiņas, sarkanie pus-drapētie aizkari, absurdie interjera elementi, piemēram, čūskiņa – dzeramnaudu vācelīte uz letes) ar to nedaudz disonē, kopumā radot neatkārtojamu iespaidu un vēlmi tur uzkavēties. Šajā bārā palikām tik ilgi kā nekur citur, pasūtot dzērienus arī otrreiz. Vienkārši negribējās iet prom. Citur tā nav bijis. Bet šeit – pat palikām līdz slēgšanas laikam!

Apmeklētāji: pavadījām tur krietnu stundu, un šajā laikā bāru apmeklēja trīs pensijas vecuma vīrieši (katrs pats par sevi). Visi acīmredzami pazina bārmeni un tur devās primāri aprunāties, izkratīt sirdi un parunāt par būtisko. Īpaši jāatzīmē Toļiks, uz kuru bārmene visu laiku kliedza (un viņš tur atradās teju visu laiku, kad bijām arī mēs), lai viņš ejot mājās un ka viņa neko nelies. Nez kāpēc tā, jo īpaši jau viņš nevienam netraucēja, vien sēdēja netālu no mums, konstanti skatījās uz mūsu pusi un nemitīgi sarunājās ar sevi. Reizēm viņa plate ieklemmējās, un 10 minūtes nācās klausīties nemitīgu “obanā, obanā, obanā”, bet pēc tam – “čai, čai, čai, čai, čai”. Nezinām, neprasiet. Viens no šiem pensijas vecuma vīriešiem tur ieradās ar acīmredzamu mērķi, jo gribēja ēst “to, ko parasti” – pēc sarunas sapratām, ka runa ir par kādu zivi. Tā kā tā bija izrīta, kungs noskumis devās projām.

Īpašie notikumi: viss jau aprakstītais. Īpašu noskaņu deva Toļika nepārtrauktā bubināšana un bārmenes rāšanās. Tas radīja papildu grūtības koncentrēties uz mūsu dialogu pie grādīgā glāzes. Starp citu, bārmene uz atvadām teica, lai nākam vēl un vedam draugus. Plānojam to darīt un iesakām arī jums. Ā, vēl tur ir īpatnēja tualete, kurā virs tualetes poda pie sienas ir uzlīme “KONDUKTORA VIETA”, kas, mūsuprāt, nepārprotami ir veltījums Rīgas Satiksmei.

Vērtējums: burvīga, burvīga vieta. Viena no atmosfēriskākajām, sirsnīgākajām un kolorītākajām vietam, kuru nācies apmeklēt. 10/10.

 

Autoostas bārs pie izbraukšanas

Tā nu ir sanācis, ka rakstām aptuveni reizi gadā. Dzīve ir dzīve, rasa ir rasa, tādi nu ir mūsu pašreizējie apstākļi. Šodien bija pienākusi ikgadējā bāra apmeklējuma reize, un izvēlējāmies iet uz bāru/kafejnīcu, kur Aņu reiz draugs aizveda randiņā un kas atrodas autoostas teritorijā. Vieta ir lieliska, pati kafejnīca – mega draudzīga, vārdsakot, viss, kā darbdienas vakarā kārtīgu darbaļaužu sieviešu dzīvēs.

Atrašanās vieta: autoostas teritorija, tieši pie izbraukšanas pie Dzelzceļa tilta – tas tornītis pie sarga būdas (Maskavas iela 1A)

Cenas: “Tērvetes” Senču – 1,52 EUR, no citiem alkoholu veidiem ir tikai alus “Lāčplēsis” un sidrs “Happy Joe”, pieejami ļoti daudz ēdienu

Īss apraksts:  šis bārs ir divos stāvos, taču ne pārāk ietilpīgs, jo kopumā sastāv no trīs visnotaļ mazām telpām. Ieejot iekšā, piemeklē izbīlis, jo tieši pretī durvīm ir spogulis, kurā nākas ieraudzīt pašam sevi, un tā ne vienmēr ir priekpilna atkalsatikšanās. Pirmā telpa pa labi ir bāra telpa, kur ir lete ar visādiem ēdieniem: pildītas pankūkas, dažāda veida desas, cīsiņi mīklā un cīsiņi omletē, zirņi ar speķi, sviestmaizes, burgeri un tamlīdzīgi, kas diemžēl nevienu no mums vairs neuzrunā. Aiz letes uzreiz visādi gardumi, bet jāsaka, ka dzērienu (alkoholisku) te tiešām nav, te ir tikai alus un sidrs, kas ir tiešām galvenais iebildums pret šo vietu. Jāsaka godīgi, vieta sevi sauc par kafejnīcu, nevis bāru, tāpēc, iespējams, no šīs kafejnīcas absintu, džinu un brutu prasīt ir apmēram tāpat kā no karnevāla sagaidīt baznīcas klusumu. Vispār gan tas ir stratēģiski pareizi, jo galvenie apmeklētāji ir autobusu šoferi. Labāk tālāk no grēka un stipro alkoholu vispār nepiedāvāt. Taču tas nemaina vieglo sarūgtinājumu, jo gribējās balzāmiņu. Telpā ir arī saldētava, kas pilna ar saldējumiem, tiesa – tikai divu veidu, ļoti aizkustinošs žurnālu stends (pārsvarā “Ilustrētās vēstures”), televizors, kur pārmaiņu pēc skatās seriālus, un visjaukākā un komunikablākā bārmene pasaulē, ārkārtīgi jauka dāma, kura paskaidroja, ka pārsvarā šo vietu apmeklē vietējie – taksisti, autobusu vadītāji, cilvēki no tirgus, bet vispār jau tirgū ir vēl daudz citu tādu vietu. Bet tas tā. Ā, vēl viens mīnuss – kafejnīca ir atvērta tikai līdz septiņiem vakarā.

Telpa no ieejas pa kreisi ir aptuveni tikpat maza, tajā ir tikai mēteļu pakaramais, galdiņš un visstāvākās kāpnes pasaulē, kas ved uz otro stāvu. Ja apmeklētājs nav diez ko tizls un/vai iedzēris, uzkāpt otrajā stāvā nav neiespējami, taču ir nenoliedzams izaicinājums, kas noteikti ir tā vērts: skats uz autoostas teritoriju, uz Centrāltirgu un uz dzelzceļa tiltu ir ļoti iedvesmojošs un jauks. Kad tur ieradāmies, kāpnes bija aizbarikādētas, un bārmene ļoti laipni pāris minūtes noņēmās, lai atbrīvotu mums ceļu. Žēl, laikam sen neviens nebija izrādījis interesei tur kāpt. Bet var saprast, jo laipnā dāma paskaidroja – vasarā tur esot pārāk karsti, bet ziemā- pārāk auksti. Ā, un tur ir arī sirsnīgi aizkari, taurenīša salvešu turētājs, antena un ļoti auksti. Ļoti, ļoti patīkams kambaris. Bārmene paziņoja, ka reiz kāda kompānija, kāpjot lejā pa šīm kāpnēm, esot iekāpusi viņas spainī. Nu, nevar viņus par to vainot. Ļoti psihodeliskas kāpnes, kuras izmantojot, jāpieliek lielas mentālās pūles. Kur nu vēl tad, ja esi iedzēris.

Atmosfēra: ļoti jauka un mājīga, taču vienlaikus mulsinoša: ne bieži izdodas iedzert ar tik lielisku skatu fonā, un pati vieta kā tāda arī atstāj zināmu iespaidu.

Apmeklētāji: īsti nevienu citu neredzējām – kad atnācām, bijām vienīgās, bet, kamēr sēdējām savā otrajā stāvā, bija pāris citi apmeklētāji, kurus raksturoja skaļas, satrauktas balsis. Tas gan nemainīja to, ka viņi izklausījās pēc tiešām jaukiem cilvēkiem.

Īpašie notikumi: uz viena no logiem tornīša otrajā stāvā bija uzlīmēta “Dirty Deal Audio” uzlīme; mūs aicināja nākt vēlreiz.

Vērtējums: bezgala jauks ūķis, kas īsti nav ūķis, bet kafejnīca ar visām no tā izrietošajām sekām. Ļoti sirsnīga vieta ar lielisku skatu, lētu alu (bet tikai!) un mājas ēdieniem. Ļoti rekomendējam!

Attiecībā uz fotogrāfiju kvalitāti joprojām ieturam stilu – viegls trash. Nevienai no mums joprojām nav aifona, lai mēs varētu kļūt par instagram un pinterest shady karalienēm.

Liquor store 00-24

liquor

Nav noslēpums, ka mēs ļoti cienām savus lasītājus un labprāt ieklausāmies viņu rekomendācijās. Pie pēdējā bloga ieraksta veseli divi atbalstītāji silti ieteica doties uz “Liquor store 00-24” Skolas ielā. Esot diskobumba, pirts un televizors. Nu neko, izklausījās labi, tāpēc paļāvīgi turp arī devāmies. Vieta izrādījās ļoti laba, bet nu, dārgie lasītāji, tas tak nav ūķis! Jāteic, ka neapdomīgi tur devāmies pēc astoņiem vakarā, nevis gluži naktī, kas, atzīstam, bija mūsu kļūda un droši vien neļāva izbaudīt šo vietu visā tās krāšņumā. Tomēr jaušam, ka, iespējams, mums vajadzētu izstrādāt “ūķa” definīciju, lai mazāk pārpratumu visos līmeņos. Taču par visu plašāk šajā apskatā.

Atrašanās vieta: Skolas iela 25, pagrabā

Cenas: Valmiermuižas alus 0,5 l/2,10 EUR, Ādažu bekona čipsi 0,9 EUR

Īss apraksts: īsi un konkrēti – tas nav ūķis, bet gan ļoti labs nočņiks (jeb naktinieks). Lai iekļūtu “Liquor store 00-24”, jānokāpj tādā kā puspagrabā, kur aiz durvīm paveras parasts veikals. Nedaudz apjukām, jo ieeja bāra daļā nebija acīmredzama, un vispār radās jautājums, vai tāds bārs ir ir un, ja ir, vai šobrīd darbojas. Pēc īsa mulsuma brīža jautājām laipnajai pārdevējai, vai šeit ir arī bārs, uz ko viņa atbildēja apstiprinoši, un devās uz blakustelpu ieslēgt gaismas un televizoru. Jā, te nu tas bija.
Telpa grimst intīmā apgaismojumā (pustumsā), un interjers ir ne mazāk intīms – kādi seši sarkanmelni ādas dīvāni un normāli galdi. Pirmā doma, to ieraugot, ir – “negribu zināt, kas tik uz šiem dīvāniem nav noticis”. Nu, domu sapratāt. Bet viss tīrs un pieklājīgs. Pie sienas televizors, kurā varējām skatīties VH1 – nav zināms, vai tā šeit ir ierasta TV kanāla izvēle vai arī pēc sejas kontroles tika pielāgota vienīgajām apmeklētājām – mums. Pie griestiem maza diskobumba.
Tā kā šis ir naktinieks, te nav ierasto bāra ekstru – izlejamais alus, iespēja nopirkt tikai šotu vai kādu kokteili. Nē, nekā nebija, pērc visu pudeli – vienalga, vai tas būtu šņabis vai alus. Tas īstenībā ir ļoti labi, jo, zināms, Rīgas bāros mēdz būt problēmas ar labiem dzērieniem, un šeit nu izvēle ir plaša un visām gaumēm, tāpēc nekavējoties tvērām pēc “Valmiermuižas” gaišā pudelēm un par mazumtirdzniecības cenām iedzērām bāra apstākļos (alu mums ielēja alus glāzēs). Pie reizes var iegādāties uzkodas – nu jebko, kas ikvienā stūra veikalā ir pieejams.

Atmosfēra: mājīga, par ko noteikti jāvaino pustumsa un dīvāniņi. Domājams, tieši šādā vietā ikviens gribētu nokļūt, naktī dodoties stiprinātu dzērienu meklējumos. Un vai tad par to jābrīnās, jo rajons tomēr gana smalks. Ticams, ka pirms “Liquor store 00-24” atvēršanas īpašnieki veikuši tirgus izpēti.

Apmeklētāji: labu laiku sēdējām divas vien, bet tad ieradās četri kādas apsardzes firmas darbinieki un aizņēma divus dīvāniņus, lai malkotu kafiju un apspriestu aktualitātes.

Īpašie notikumi: pirti neatradām, bet ticam, ka aiz kādām durvīm tā ir un attiecīgos brīžos ir pieejama. Varbūt par šo iespēju vairāk var pastāstīt lasītāji, kas šo vietu ieteica apmeklēt. Mēs gan novērtējām citu attīrīšanās vietu – tualeti, kas arī ir līmenī. Plaša, izremontēta, ar dvieli un bērnistabas miskasti tīģerīša formā. Ļoti interesants sienu noformējums – dažādi stencili. Viens no interesantākajiem atradās pie tā paša tīģerīša. Guļošas sievietes siluets, atplestas kājas, no kurienes lido ārā taureņi un ziedi.

Vērtējums: ļoti laba vieta, bet ne gluži ūķis. Konstatējām, ka šī ir laba alternatīva mūždien pārbāztajam “Kaņepes Kultūras centram”. Ja nu tik tālu esi atnācis un secinājis, ka tur atkal nav kur apsēsties un viss dārgs, dodies vien ar drošu soli tālāk pa Skolas ielu uz “Liquor store 00-24”.