Ūķis Dagmāras/Buļļu stūrī, “Clubnika” un citas neveiksmes

aluspagrabins

Vakar apņēmīgi devāmies uz ūķi, bet šī ekspedīcija nebija īpaši veiksmīga. Līva jau labu laiku bija nolūkojusi “Alus pagrabiņu” Melnsila ielā (tieši pie Kalnciema tirgus), un tad nu vakarā devāmies izpētīt šo daudzsološo vietu. Tā vietā atradām aizslēgtas durvis un ielas, kas pludo no hipsteriem un viņu automobiļiem – izrādās, ka Kalnciema tirgū tobrīd notika strītfūd festivāls. Nospriedām, ka tāpēc arī “Alus pagrabiņš” savas durvis uz šo vakaru ir slēdzis – lai šīs visas personas netraucē ūķoties, (ne)jauši tur ieklīstot. It kā nepietiktu jau ar divām dzīvesstila blogerēm (hint hint – mums), kas siro pa Rīgu un traucē rēno mieru, ko ūķu pustumsā veido pusmūža vīrieši ādas vestēs un vateņos.

Tomēr neapmulsām. Sapratām, ka esam speciāli atkūlušās uz bezgaltālo Pārdaugavu, te tak jābūt kaut kam vēl. Sēdāmies atpakaļ automobilī un devāmies reidā. Jā, jā, nemaz nebrīnieties – ja pirms 10 gadiem, kad šo blogu sākām, uz ūķi devāmies pēc sava vidusskolas pēdējā zvana vai matemātikas stundas, tad tagad savos meklējumos kruīzējam ar auto (nu labi, labi, šī bija pirmā reize, un nē – stūrētāja Līva neplānoja dzert un arī nedzēra, tāpēc Aņa dabūja iedzert par abām).

Braucām ilgi un pa dažādiem rajoniem, bet diemžēl nekas gana apmierinošs aci nepiesaistīja. Jā, bija bārs un solārijs zem viena jumta (kaut kur Imantā), bija “Randevū” ar banketa zāli un šašlikiem (banketa zāle jau automātiski izslēdz ūķa iespējamību), bija 5. tramvaja galapunkts ar diemžēl slēgtu daudzsološu iestādi. Sākām jau krist izmisumā, tāpēc Feisbukā aicinājām fanus tūlīt un tagad ieteikt kādu vietu. Šī pieeja nesa augļus. Cienījamais lasītājs Reinis L. ieteica izcilu bāru, kas tiešām pierādīja, ka viņš ir līdz kaulam izpratis ūķa definīciju un mūsu bloga būtību. Devāmies uz Dagmāras/Buļļu stūri, kur daudzstāvu mājas pirmajā stāvā bija iekārtojies īsts dārgakmens.

dagmarasbullu

Vakar gan pie bāra durvīm ārpusē bija nolikta salikta raskladuška, kas patīkamā satraukumā lika domāt, kas nu par brīnumiem mūs sagaidīs iekšā. Tas brīnums bija maza un tumša telpa, kurā divi pusmūža vīrieši skaļi krievu valodā sarunājās ar pusmūža bārmeni, fonā televizorā bija skatāmas ziņas. Mums ienākot, visi trīs acu pāri izbrīnā/riebumā pavērsās pret mums un balsis apklusa – ja nu kādreiz ir vēlme piedzīvot to, kā visi apklust un sāk uz tevi blenzt, iesakām ieiet rajona ūķī. Teiksim tā, filmās tas izskatās labāk nekā dzīvē. Ķērāmies pie lietas, un Aņa pasūtīja Vana Tallinn, uz ko bārmene pieprasīja parādīt pasi. Kopš ir tāda lieta kā ID kartes, pases līdzi nenēsājam, un Aņa drošu roku arī sniedza savu ID karti bārmenei. Pat īsti uz to nepaskatoties, viņa satraukti sāka teikt: “Nēnēnēneēnē, pasi, PASI man vajag!”, un uz jebkādu turpmāku mēģinājumu skaidroties un komunicēt viņa atbildēja tieši ar šo pašu tekstu. Atmetām ar roku un gājām vien prom. Mūsu teorija ir tāda, ka viņa vienkārši gribēja tikt no mums vaļā. Vai arī mēs bijām tik neticamas apmeklētājas, ka padomāja – šīs ir iesūtījusi policija, lai atņemtu alkohola licenci. Bet mēs jau neesam ar pliku roku ņemamas, atradīsim savas pases un dosimies vēlreiz. Šī vieta ir pārāk īpaša, lai to palaistu garām.

Kas tāds ar mums notika pirmo reizi. Turpinājām savu ceļu un sastapāmies ar bāru “Inuļa” turpat 5. tramvaja maršrutā, kur Aņa apņēmīgi ieskrēja iekšā, lai noskaidrotu, vai vēl bārs vaļā, bet, kaut arī nekādu darba laika norāžu ne uz durvīm, ne logos nebija, izrādījās, ka (vismaz priekš mums) bārs strādā tikai līdz 20:00, kas nozīmē, ka tajā brīdī jau ciet. Šo bāru savukārt raksturoja tā duālisms: priekštelpā bija sastopams kāds stipri iereibis kungs ne ādas vestē, bet palmu kreklā (vasara galu galā), savukārt iekštelpā bija atrodamas trīs sievietes, kuras Aņu skubināja iet prom, kas savukārt priekštelpas vīrieti apbēdināja, jo, viņaprāt, katram vajag būt iespējai vienkārši iedzert ceļakāju. Un tā, īsumā sakot, viena vakara ietvaros mūs izmeta/neielaida veselos divos bāros. Godīgi sakot, ļoti apbēdinoši.

Turpinājām savu ceļu. Jau bijām tik ilgi izbraukājušās savos meklējumos, ka zaudējām cerību un devāmies uz “Clubniku”. Pirms dažiem gadiem rakstījām bloga ierakstu par “Clubnikas” filiāli Brīvības ielā, ko, protams, drīz pēc mūsu apmeklējuma slēdza.

20170802_212137.jpg

Atrašanās vieta: Grīvas iela 11 (Iļģuciems?)

Cenas: Vana Tallinn (100 g): 2,00 EUR

Īss apraksts: “Clubnika” ir bārs/diskoklubs, kuram Google lietotāji ir piešķīruši tieši 1,7 zvaigznes. Tā kā jau bijām bijušas vienā “Clubnikā”, bija ar ko salīdzināt. Jāsaka, ka stils ir tiešām vienots – deju placis, biljards, balta siena video projicēšanai. Atšķirība gan ir tāda, ka šeit nebija publiski pieejama datora, tas nāca ar zīmi, ka klientiem par tā nesaskaņotu izmantošanu būs 20 EUR soda nauda. Vai tā ir tiesa, ka pilsētā ir atrodama vēl viena “Clubnika” kaut kur Purvciemā?

Pēc neveiksmju sērijas sagumušas ienācām “Clubnikā”, un Aņa teica, ka gribas iedzert. Laipnā bārmene atbildēja: “Ja gribas, tad vajag!” un ņēmās liet liķierīti, ļaujot pat izvēlēties Aņai tīkamāko glāzi. Gandrīz ar asarām acīs – jo beidzot jutāmies saprastas un pieņemtas – izdvesām, ka beidzot kāds runā prātīgi.

Bijām tur ap deviņiem vakarā, un tā jau nekas īpašs vispār. Daudz melnu galdu un dīvānu, centrā biljarda galds un pie sienām dažādas puserotiska rakstura fotogrāfijas biljarda tematikā. Fonā, kā ierasts, krievu diskomūzika, pie griestiem – diskobumba.

Bāra piedāvājums ir diezgan plašs – dažādi alkoholiski un bezalkoholiski dzērieni, tēja, kafija. Liela uzkodu izvēle (grauzdiņi, rieksti utt, kas pasniegti mazās plastmasas kastītēs, viena kastīte – 1 EUR).

Atmosfēra: kā jau shady diskoklubā. “Clubnikā” jutāmies gaidītas, bet par omulīgu šo vietu gan nevar nosaukt – tam vajadzētu daudz šaurākas telpas un, iespējams, vēl pieklusinātākas gaismas.

Apmeklētāji: kad ieradāmies, citu apmeklētāju nebija. Vakara gaitā ienāca divas sievietes, kas tikai papļāpāja ar bārmeni un devās prom, un vīrietis, kura vienīgais mērķis bija aizdoties uz tualeti.

Īpašie notikumi: nu kādi vēl īpašie notikumi? Viss vakars bija īpašs un Shady Riga karjerā vēl nebijis. Ā, dodoties prom no “Clubnikas”, zālājā pretī bāram ieraudzījām vīriešu flipflopu pāri. Izskatījās, ka kāds tur ir vienkārši stāvējis un tad izgaisis, aiz sevis atstājot vien čībiņas.

Vērtējums: nekas īpašs, bet var kalpot kā glābiņš, kad ļoti gribas iedzert un citur netic tavai sen sasniegtajai pilngadībai un personu apliecinošiem dokumentiem.

 

Advertisements

“Olvana” bārs/kafejnīca/veikals Tallinas ielā

Regularitāte un pieturēšanās pie konkrēta ritma mums ir sveša koncepcija. Bet ko nu par to, labāk pastāstīsim, kur bijām šādā saulainā maija pēcpusdienā, jeb stāsts par bāru/kafejnīcu/veikalu “SIA Olvana”, kas atrodas Tallinas ielā, Grīziņkalna pievārtē, pretī dažādos veidos leģendārajai “Baltajai pirtij” un blakus “Staburadzes” veikalam un fabrikai.

Atrašanās vieta: Tallinas iela 70

Cenas: moka (100 g): 1,90 EUR, upeņu balzāms (100 g): 3,00 EUR

Īss apraksts: “Olvana” ir vienlaikus kafejnīca/bārs un veikals. It kā ieeja veikalā un bārā ir pa atsevišķām durvīm, tomēr, būsim godīgi, viss iestādījums ir uz viena viļņa, un ir sajūta, ka tu vienlaikus vai nu dzer veikalā, vai nu iepērcies bārā, nevar īsti saprast. Bāra daļā var nopirkt dažādas lietas, kas piestāv ne tikai bāram, kā, piemēram, pelmeņus, saldējumus, belašus, lielās konfektes par 0,20 EUR, cūkādiņu pakas, pat tabakas papīrus un filtrus, jo acīmredzot rajons pamazām atstāj savas pēdas arī bāra piedāvājuma klāstā. Savukārt tieši pretī saldējumu un pelmeņu saldētavai ir krāsniņa, jo dzīvē viss ir līdzsvarā, iņ un jaņ, melns un balts, silts un auksts, rums un ābolu sula, un tā tālāk.

Alkohola klāsts arī ir gluži pietiekams. Kā jau lepni vēsta iestādes skatlogs, te var par ļoti mazu naudu iegādāties “Brenguļu” alu (1,60 eiro), kas pēc mūsu novērojumiem arī ir iecienītākais dzēriens šeit.

Bāra daļa sastāv no divām atsevišķām telpām. Dziļākajā telpā ir lete, gaitenis uz veikalu, pelmeņu un saldējumu saldētava, kā arī tualete (ieeja – 0,30 EUR, uz apmeklētājiem gan tas neattiecas). Telpas priekšplānā ir galdiņi, neieslēgts televizors, kā arī logs uz ielu, pa kuru var novērot, piemēram, vīrieti, kurš nes rokās apmēram 6 “Bauskas” aliņus vienlaikus.

Bāra sienas ir klātas ar ierāmētiem mākslas darbiem un caurvītas ar mākslīgu vīteņaugu. Ārdurvis no iekšpuses var aizbultēt ar veclaicīgu aizslēgšanas mehānismu. Tas droši vien tādiem aktīvākiem vakariem, kad gribas kontrolēt apmeklētāju plūsmu.

Tiesa, bāra/kafejnīcas/veikala nosaukums mums joprojām ir liela mīkla.

“Olvana” ir vaļā katru dienu, bet darba laiki atšķiras, tie variē no 6.30/7.00 līdz 24.00/01.00, taču skaidrs jebkurā gadījumā ir tas, ka šī ir vieta, kas gatava uzņemt aizlauztas dvēseles arī rīta pusē.

Atmosfēra: bezgala lietišķa. Šis nav bārs/kafejnīca, kas ar tevi lieki cimperlējas, šis ir bārs, kur tev ielej dzērienu, ļauj pārdzīvot darba dienas smagumu (vai nu no rīta, vai vakarā), un tad sūta mājās.

Apmeklētāji: ja mēs lietotu vārdu salikumu ”darba ļaudis”, vai tas izklausītos riebīgi? Vēl pārējos apmeklētājus raksturo viņu vecums (virs 40), pragmatiskā pieeja lietām (visi ienāca tīri iedzert vienu, maksimāli divas glāzītes – un tad pa mājām) un dziļa draudzība ar bārmeni un otras puses veikala pārdevēju. Kad ieradāmies bārā, tur divas dāmas viena otrai kratīja sirdi. Drīz vien viņas devās prom, bet bija aizmirsušas maisiņu. Pēc neilga laika manījām, ka bārmene pa telefonu sarunājas ar šīm dāmām un mierinoši saka – jā, jā, maisiņš tepat uz vietas. Tātad redziet – attiecības tiešām ir labas. Vai katrs varētu teikt, ka zina sava mīļākā bāra darbinieku telefona numurus?

Īpašie notikumi: kā tas parasti mēdz gadīties šādās vietās, mums atkal prasīja dokumentus. Kad Aņa uz jautājumu, vai 18 gadi ir, teica, ka kur nu vairs, sen jau pāri, un lepni rādīja savu ID karti, pārdevēja pieminēja, ka nu ja, tik pat daudz gadu cik viņas meitai. Visas kolektīvi nospriedām, ka gads, kurā Aņa ar Līvu piedzima, ir ļoti labs gads, jo var viegli izsekot līdzi tam, cik pašām gadu.

Un vēl uz mums ļoti blenza vīrietis ar zirgasti, kas jau ir absolūti pašsaprotama parādība, kā arī vīrietis aiz muguras pasūtīja alus glāzi un nopirka cūkādiņu paku, ko kopā notiesāja tieši 5 minūšu laikā.

Vērtējums: ļoti pieejama vieta, kur iegriezties, ja vēlies bez sirdsapziņas pārmetumiem iedzert nepretenciozā kompānijā, kas tevi vienkārši liek mierā.

 

“Mājas virtuve” Hospitāļu/Kazarmu krustojumā

Kā jau solīts, Shady Riga atgriežas ar jaunu sparu un regularitāti. Nav pagājis pat mēnesis kopš pēdējā ieraksta, un jau piedāvājam jaunu apskatu. Paldies lasītājai Austrai par ieteikumu – šoreiz devāmies uz “Mājas virtuvi” ļoti patīkamā Rīgas rajonā. Fantastiska vieta. Bet par visu pēc kārtas.

Atrašanās vieta:  Hospitāļu ielas un Kazarmu ielas krustojums

Cenas: liķieris “Moka” – 2,13 eiro/100 g, lēts dzirkstošais vīns (drīzāk aromatizēts vīnu saturošs dzēriens) – 2,00 eiro/200 g

Īss apraksts: ierodoties “Mājas virtuvē”, skatam pavērās ļoti plaša un sarkana telpa, kas tādēļ nedaudz atgādināja Tvinpīkas noskaņas. Bāra galvenajā telpā ir trīs galdiņi, ap kuriem izvietoti plastmasas dārza krēsli. Ir arī aptumšota dibentelpa, kurā esot biljards. Reaģējot uz mūsu interesi par biljarda spēlēšanu un šīs telpas apmeklēšanu, bārmene aktīvi centās mūs no tā atrunāt, sakot, ka biljarda galds esot ļoti slikts un nespēlējams. Vai arī varbūt viņa mūs no kaut kā centās pasargāt? Nu… labi. Tādā gadījumā kaut kas gan jādara ar reklāmu, jo vienu bāra logu rotā liels uzraksts “BILJARDS”. Pēc bārmenes teiktā varēja spriest, ka biljards gan te tiekot spēlēts, bet to dara tikai pamatīgākie entuziasti, kas ir pietiekami iedzēruši, lai mēģinātu savaldīt šo disfunkcionālo izklaides objektu. Arī no ārpuses bāram ir unikāls un citur neredzēts risinājums – ārdurvju iekšpusē piestiprināta ielas miskaste (skat. bildes)!

Bārmene, kā jau ierasts, ir ļoti sirsnīga pusmūža dāma. “Mājas virtuvē” jaušams viņas zaļais īkšķītis, jo visas palodzes ir noklātas ar dažādākajiem telpaugiem, par kuriem acīmredzami tiek turēta rūpe. Kopā ar pieklusināto apgaismojumu un sarkano interjeru šie augi rada ļoti īpašu atmosfēru – kaut kas ļoti pazīstams, jo liekas, ka esi ciemos pie vecmammas, taču vienlaikus svešs, jo vecmamma diez vai iekārtotu telpu “Tvinpīkas” noskaņās. Lai to izbaudītu, būs vien jādodas turp pašiem. Bāra piedāvājums nav pārlieku plašs, bet ir pietiekams. Agdams, Moka, balzāmi, viskiji, konjaki un to izstrādājumi. Arī nosaukums “Mājas virtuve” neliek vilties, jo vitrīna ir bagāta ar dažādiem postpadomju telpas ēdieniem – zivis, belaši, tefteļi, plovs, soļanka, rasols, majonēze. Tā kā mūs šīs lietas nesaista, Aņa pajautāja, vai ir pieejami čipsi. Te nu varēja just, ka saimnieces gods ir aizskarts – kādi čipsi, dārgās, ja te ir kārtīgs ēdiens? Grūti tam ko iebilst. Nokaunējāmies un pārstājām izvirzīt absurdas prasības.

“Mājas virtuves” darba laiks ir 9-21, bārmene paskaidroja, ka kādreiz esot dančus laiduši visu cauru nakti, bet tagad bizness vairs neiet no rokas tik labi kā agrāk, tāpēc tagad tikai līdz vakaram vaļā. Piekodināja, lai nākam vēl un vedam līdzi draugus – biedri, jūs jau saprotat mājienu!

Atmosfēra: diezgan unikāla. No vienas puses, ir neliels ūķīgums, bet bārmenes acīmredzamais ieguldījums šīs telpas mājīgumā (telpaugi, lampiņas, sarkanie pus-drapētie aizkari, absurdie interjera elementi, piemēram, čūskiņa – dzeramnaudu vācelīte uz letes) ar to nedaudz disonē, kopumā radot neatkārtojamu iespaidu un vēlmi tur uzkavēties. Šajā bārā palikām tik ilgi kā nekur citur, pasūtot dzērienus arī otrreiz. Vienkārši negribējās iet prom. Citur tā nav bijis. Bet šeit – pat palikām līdz slēgšanas laikam!

Apmeklētāji: pavadījām tur krietnu stundu, un šajā laikā bāru apmeklēja trīs pensijas vecuma vīrieši (katrs pats par sevi). Visi acīmredzami pazina bārmeni un tur devās primāri aprunāties, izkratīt sirdi un parunāt par būtisko. Īpaši jāatzīmē Toļiks, uz kuru bārmene visu laiku kliedza (un viņš tur atradās teju visu laiku, kad bijām arī mēs), lai viņš ejot mājās un ka viņa neko nelies. Nez kāpēc tā, jo īpaši jau viņš nevienam netraucēja, vien sēdēja netālu no mums, konstanti skatījās uz mūsu pusi un nemitīgi sarunājās ar sevi. Reizēm viņa plate ieklemmējās, un 10 minūtes nācās klausīties nemitīgu “obanā, obanā, obanā”, bet pēc tam – “čai, čai, čai, čai, čai”. Nezinām, neprasiet. Viens no šiem pensijas vecuma vīriešiem tur ieradās ar acīmredzamu mērķi, jo gribēja ēst “to, ko parasti” – pēc sarunas sapratām, ka runa ir par kādu zivi. Tā kā tā bija izrīta, kungs noskumis devās projām.

Īpašie notikumi: viss jau aprakstītais. Īpašu noskaņu deva Toļika nepārtrauktā bubināšana un bārmenes rāšanās. Tas radīja papildu grūtības koncentrēties uz mūsu dialogu pie grādīgā glāzes. Starp citu, bārmene uz atvadām teica, lai nākam vēl un vedam draugus. Plānojam to darīt un iesakām arī jums. Ā, vēl tur ir īpatnēja tualete, kurā virs tualetes poda pie sienas ir uzlīme “KONDUKTORA VIETA”, kas, mūsuprāt, nepārprotami ir veltījums Rīgas Satiksmei.

Vērtējums: burvīga, burvīga vieta. Viena no atmosfēriskākajām, sirsnīgākajām un kolorītākajām vietam, kuru nācies apmeklēt. 10/10.

 

Autoostas bārs pie izbraukšanas

Tā nu ir sanācis, ka rakstām aptuveni reizi gadā. Dzīve ir dzīve, rasa ir rasa, tādi nu ir mūsu pašreizējie apstākļi. Šodien bija pienākusi ikgadējā bāra apmeklējuma reize, un izvēlējāmies iet uz bāru/kafejnīcu, kur Aņu reiz draugs aizveda randiņā un kas atrodas autoostas teritorijā. Vieta ir lieliska, pati kafejnīca – mega draudzīga, vārdsakot, viss, kā darbdienas vakarā kārtīgu darbaļaužu sieviešu dzīvēs.

Atrašanās vieta: autoostas teritorija, tieši pie izbraukšanas pie Dzelzceļa tilta – tas tornītis pie sarga būdas (Maskavas iela 1A)

Cenas: “Tērvetes” Senču – 1,52 EUR, no citiem alkoholu veidiem ir tikai alus “Lāčplēsis” un sidrs “Happy Joe”, pieejami ļoti daudz ēdienu

Īss apraksts:  šis bārs ir divos stāvos, taču ne pārāk ietilpīgs, jo kopumā sastāv no trīs visnotaļ mazām telpām. Ieejot iekšā, piemeklē izbīlis, jo tieši pretī durvīm ir spogulis, kurā nākas ieraudzīt pašam sevi, un tā ne vienmēr ir priekpilna atkalsatikšanās. Pirmā telpa pa labi ir bāra telpa, kur ir lete ar visādiem ēdieniem: pildītas pankūkas, dažāda veida desas, cīsiņi mīklā un cīsiņi omletē, zirņi ar speķi, sviestmaizes, burgeri un tamlīdzīgi, kas diemžēl nevienu no mums vairs neuzrunā. Aiz letes uzreiz visādi gardumi, bet jāsaka, ka dzērienu (alkoholisku) te tiešām nav, te ir tikai alus un sidrs, kas ir tiešām galvenais iebildums pret šo vietu. Jāsaka godīgi, vieta sevi sauc par kafejnīcu, nevis bāru, tāpēc, iespējams, no šīs kafejnīcas absintu, džinu un brutu prasīt ir apmēram tāpat kā no karnevāla sagaidīt baznīcas klusumu. Vispār gan tas ir stratēģiski pareizi, jo galvenie apmeklētāji ir autobusu šoferi. Labāk tālāk no grēka un stipro alkoholu vispār nepiedāvāt. Taču tas nemaina vieglo sarūgtinājumu, jo gribējās balzāmiņu. Telpā ir arī saldētava, kas pilna ar saldējumiem, tiesa – tikai divu veidu, ļoti aizkustinošs žurnālu stends (pārsvarā “Ilustrētās vēstures”), televizors, kur pārmaiņu pēc skatās seriālus, un visjaukākā un komunikablākā bārmene pasaulē, ārkārtīgi jauka dāma, kura paskaidroja, ka pārsvarā šo vietu apmeklē vietējie – taksisti, autobusu vadītāji, cilvēki no tirgus, bet vispār jau tirgū ir vēl daudz citu tādu vietu. Bet tas tā. Ā, vēl viens mīnuss – kafejnīca ir atvērta tikai līdz septiņiem vakarā.

Telpa no ieejas pa kreisi ir aptuveni tikpat maza, tajā ir tikai mēteļu pakaramais, galdiņš un visstāvākās kāpnes pasaulē, kas ved uz otro stāvu. Ja apmeklētājs nav diez ko tizls un/vai iedzēris, uzkāpt otrajā stāvā nav neiespējami, taču ir nenoliedzams izaicinājums, kas noteikti ir tā vērts: skats uz autoostas teritoriju, uz Centrāltirgu un uz dzelzceļa tiltu ir ļoti iedvesmojošs un jauks. Kad tur ieradāmies, kāpnes bija aizbarikādētas, un bārmene ļoti laipni pāris minūtes noņēmās, lai atbrīvotu mums ceļu. Žēl, laikam sen neviens nebija izrādījis interesei tur kāpt. Bet var saprast, jo laipnā dāma paskaidroja – vasarā tur esot pārāk karsti, bet ziemā- pārāk auksti. Ā, un tur ir arī sirsnīgi aizkari, taurenīša salvešu turētājs, antena un ļoti auksti. Ļoti, ļoti patīkams kambaris. Bārmene paziņoja, ka reiz kāda kompānija, kāpjot lejā pa šīm kāpnēm, esot iekāpusi viņas spainī. Nu, nevar viņus par to vainot. Ļoti psihodeliskas kāpnes, kuras izmantojot, jāpieliek lielas mentālās pūles. Kur nu vēl tad, ja esi iedzēris.

Atmosfēra: ļoti jauka un mājīga, taču vienlaikus mulsinoša: ne bieži izdodas iedzert ar tik lielisku skatu fonā, un pati vieta kā tāda arī atstāj zināmu iespaidu.

Apmeklētāji: īsti nevienu citu neredzējām – kad atnācām, bijām vienīgās, bet, kamēr sēdējām savā otrajā stāvā, bija pāris citi apmeklētāji, kurus raksturoja skaļas, satrauktas balsis. Tas gan nemainīja to, ka viņi izklausījās pēc tiešām jaukiem cilvēkiem.

Īpašie notikumi: uz viena no logiem tornīša otrajā stāvā bija uzlīmēta “Dirty Deal Audio” uzlīme; mūs aicināja nākt vēlreiz.

Vērtējums: bezgala jauks ūķis, kas īsti nav ūķis, bet kafejnīca ar visām no tā izrietošajām sekām. Ļoti sirsnīga vieta ar lielisku skatu, lētu alu (bet tikai!) un mājas ēdieniem. Ļoti rekomendējam!

Attiecībā uz fotogrāfiju kvalitāti joprojām ieturam stilu – viegls trash. Nevienai no mums joprojām nav aifona, lai mēs varētu kļūt par instagram un pinterest shady karalienēm.

Liquor store 00-24

liquor

Nav noslēpums, ka mēs ļoti cienām savus lasītājus un labprāt ieklausāmies viņu rekomendācijās. Pie pēdējā bloga ieraksta veseli divi atbalstītāji silti ieteica doties uz “Liquor store 00-24” Skolas ielā. Esot diskobumba, pirts un televizors. Nu neko, izklausījās labi, tāpēc paļāvīgi turp arī devāmies. Vieta izrādījās ļoti laba, bet nu, dārgie lasītāji, tas tak nav ūķis! Jāteic, ka neapdomīgi tur devāmies pēc astoņiem vakarā, nevis gluži naktī, kas, atzīstam, bija mūsu kļūda un droši vien neļāva izbaudīt šo vietu visā tās krāšņumā. Tomēr jaušam, ka, iespējams, mums vajadzētu izstrādāt “ūķa” definīciju, lai mazāk pārpratumu visos līmeņos. Taču par visu plašāk šajā apskatā.

Atrašanās vieta: Skolas iela 25, pagrabā

Cenas: Valmiermuižas alus 0,5 l/2,10 EUR, Ādažu bekona čipsi 0,9 EUR

Īss apraksts: īsi un konkrēti – tas nav ūķis, bet gan ļoti labs nočņiks (jeb naktinieks). Lai iekļūtu “Liquor store 00-24”, jānokāpj tādā kā puspagrabā, kur aiz durvīm paveras parasts veikals. Nedaudz apjukām, jo ieeja bāra daļā nebija acīmredzama, un vispār radās jautājums, vai tāds bārs ir ir un, ja ir, vai šobrīd darbojas. Pēc īsa mulsuma brīža jautājām laipnajai pārdevējai, vai šeit ir arī bārs, uz ko viņa atbildēja apstiprinoši, un devās uz blakustelpu ieslēgt gaismas un televizoru. Jā, te nu tas bija.
Telpa grimst intīmā apgaismojumā (pustumsā), un interjers ir ne mazāk intīms – kādi seši sarkanmelni ādas dīvāni un normāli galdi. Pirmā doma, to ieraugot, ir – “negribu zināt, kas tik uz šiem dīvāniem nav noticis”. Nu, domu sapratāt. Bet viss tīrs un pieklājīgs. Pie sienas televizors, kurā varējām skatīties VH1 – nav zināms, vai tā šeit ir ierasta TV kanāla izvēle vai arī pēc sejas kontroles tika pielāgota vienīgajām apmeklētājām – mums. Pie griestiem maza diskobumba.
Tā kā šis ir naktinieks, te nav ierasto bāra ekstru – izlejamais alus, iespēja nopirkt tikai šotu vai kādu kokteili. Nē, nekā nebija, pērc visu pudeli – vienalga, vai tas būtu šņabis vai alus. Tas īstenībā ir ļoti labi, jo, zināms, Rīgas bāros mēdz būt problēmas ar labiem dzērieniem, un šeit nu izvēle ir plaša un visām gaumēm, tāpēc nekavējoties tvērām pēc “Valmiermuižas” gaišā pudelēm un par mazumtirdzniecības cenām iedzērām bāra apstākļos (alu mums ielēja alus glāzēs). Pie reizes var iegādāties uzkodas – nu jebko, kas ikvienā stūra veikalā ir pieejams.

Atmosfēra: mājīga, par ko noteikti jāvaino pustumsa un dīvāniņi. Domājams, tieši šādā vietā ikviens gribētu nokļūt, naktī dodoties stiprinātu dzērienu meklējumos. Un vai tad par to jābrīnās, jo rajons tomēr gana smalks. Ticams, ka pirms “Liquor store 00-24” atvēršanas īpašnieki veikuši tirgus izpēti.

Apmeklētāji: labu laiku sēdējām divas vien, bet tad ieradās četri kādas apsardzes firmas darbinieki un aizņēma divus dīvāniņus, lai malkotu kafiju un apspriestu aktualitātes.

Īpašie notikumi: pirti neatradām, bet ticam, ka aiz kādām durvīm tā ir un attiecīgos brīžos ir pieejama. Varbūt par šo iespēju vairāk var pastāstīt lasītāji, kas šo vietu ieteica apmeklēt. Mēs gan novērtējām citu attīrīšanās vietu – tualeti, kas arī ir līmenī. Plaša, izremontēta, ar dvieli un bērnistabas miskasti tīģerīša formā. Ļoti interesants sienu noformējums – dažādi stencili. Viens no interesantākajiem atradās pie tā paša tīģerīša. Guļošas sievietes siluets, atplestas kājas, no kurienes lido ārā taureņi un ziedi.

Vērtējums: ļoti laba vieta, bet ne gluži ūķis. Konstatējām, ka šī ir laba alternatīva mūždien pārbāztajam “Kaņepes Kultūras centram”. Ja nu tik tālu esi atnācis un secinājis, ka tur atkal nav kur apsēsties un viss dārgs, dodies vien ar drošu soli tālāk pa Skolas ielu uz “Liquor store 00-24”.

 

Veikals-bārs 8pm-8am

Kopš iepriekšējā bāru apmeklējuma ir pagājis teju gads. Iemesli mūsu ilgstošajai klusuma pauzei ir dažādi, bet, liekas, starp galvenajiem ir tas, ka esam izpētījušas teju visus ūķus centra rajonā, bet braukt uz mikrorajoniem ar sabiedrisko transportu negribas (1,20 EUR par iespēju noķert gripu autobusā? Nē, paldies.), kā arī novērojums, ka liela daļa bāru pēc mūsu apmeklējuma pārstāj savu eksistenci. Tā jau ir noticis ar ”Četras promiles”, ”Sniedziņš” (mums joprojām tam ir grūti noticēt), pat “Jumis” ir mainījis nosaukumu un kļuvis par “Mednieku bāru”… Nepatīkamas sakritības, no kurām gribētu izvairīties.

Taču ikdienas ceļi centrā atklāja, ka Blaumaņa ielas sākumā ir parādījusies kāda daudzsološa jauna vieta pagrabā. Pagraba logos ir iekārtas mirgojošas lampiņas, ir izkārtne, kas atgādina “Narvesen” logo, aizdomīgs darba laiks (20.00-8.00), pārsteidzoša atrašanās vieta. Šie visi apsvērumi, kā arī piedzīvojumu meklēšanas gars mums piektdienas vakarā pēc filmas “Zoolander 2” noskatīšanās lika aiziet iepazīties ar šo jauno vietu, nevis iet dzert limonādi citās, jau pierastās vietās. Turklāt šoreiz interese bija tik liela, ka pārkāpām savu sākotnējo uzstādījumu neapmeklēt vietas, kas ir nočņiki – šis “Veikals – bārs” šoreiz izskatījās vairāk pēc bāra, nevis veikala, un iegriešanos šajā vietā mēs tiešām nenožēlojam.

Atrašanās vieta: Blaumaņa iela 1, pagrabs

Cenas: 100 g “Vana Tallinn”/2,50 EUR, kolas bundža: 0,65 EUR

Īss apraksts: no ārpuses liekas, ka nekā īpaša tur nav, parasts nočņiks, taču iekšā tomēr gaida pārsteigumi. Lai ienāktu “Veikals-bārs”, ir jāiet pa trepītēm pagrabā, kur priekšā gaida agro 2000. gadu estētika un šarms ar mākslīgām koka durvīm, krokodilādas imitācijas dīvāniem un sienām pasteļkrāsās. Telpa ir tiešām maza, šobrīd šī vieta strādā tikai kā bārs, kas ir atvērts tikai naktī, bet bārmene informēja, ka laika gaitā tiks arī atvērts veikaliņš otrā pusē kāpnēm.

Bārā ir viens dīvāns, kā arī divi galdi. Apmeklētāji var sēdēt vai nu uz dīvāna, vai nu uz viena no trijiem krēsliem, kas piestumti pie galdiem. Ja ir aizņemts vairāk nekā viens galdiņš, apmeklētājiem agrāk vai vēlāk nākas sadraudzēties.

Kopumā bārs ir iekārtots ļoti patīkami un gaumīgi, logos ir puķes podos, piedāvājumā ir dažādi dzērieni patērēšanai uz vietas, bet īsti gan nevar saprast, kuri dzērieni ir bāra piedāvājumā, jo plaukti ir izkārtoti kā veikalā (un uz pudelēm nav norādītas cenas par mililitriem). Pasūtot “Moku”, pārdevēja pārliecināti teica, ka dzēriens ir pieejams, bet pēc ciešākas plauktu inspekcijas secināja, ka šī dzira beigusies, taču neapjuka un piedāvāja citu “liķierīti” –  “Vana Tallinn”. Var nopirkt arī čipsus un maksāt ar karti. Pietrūkst nepārdomātu elementu telpas iekārtojumā – piemēram, pie sienām nav neviena paša dekoratīva elementa, arī galdus nerotā mazas balerīnu statujas no koka vai kas tamlīdzīgs, bet mēs ticam, ka laika gaitā “Veikals-bārs” izkops arī šo elementu, jo aizmetņi pilnīgi noteikti ir manāmi.

Atmosfēra: jauka, nepiespiesta un nepierasta. Bārmene, kā parasti, bija ļoti laipna pusmūža sieviete, kas jau uzreiz vietai piešķir patīkamu noskaņu. “Veikals-bārs” piedāvāja pārsteidzošu kontrastu starp formu un saturu: sākotnēji šaubījāmies, vai tiešām Blaumaņa ielas pašā sākumā, pašā Rīgas centrā varētu būt kvalitatīvs ūķis – galu galā tieši pretī bankai un blakus baznīcai, taču izrādījās, ka ūķiskums, tāpat kā skaistums, nāk no iekšām, nevis apkārtējo ēku fasādes noplukuma stāvokļa. Un jāsaka, ka “Veikals-bārs” šajā rajonā tiešām aizpilda attiecīgā tirgus nišu – nu nav tur tuvumā citu līdzvērtīgu iestāžu.

Apmeklētāji: sākumā bārā bijām vienas, pēc tam pievienojās trīs jaunskungi, kuri piesēdās pie blakus galdiņa. Mūsu vizītes laikā “Veikals-bārs” apmeklēja arī kāds pāris, no kuriem viens bija ļoti runātīgs ārzemnieks un kuri vēlējās nopirkt cigaretes. Savukārt trīs kungi pie blakus galdiņa pārsprieda celtniecību, pārmērīgu alkohola patēriņu, automobiļus, sievietes, kā izārstēties no gripas un mīlestību, tēmas, ko fiziskā tuvuma dēļ arī mēs ļoti labi dzirdējām. Kungi, gods kam gods, bija ļoti galanti un izpalīdzīgi, un brīdī, kad Aņa aizrijās ar liķierīti, skrēja palīgā ar “Schweppes”.

Īpašie notikumi: kad ienācām bārā un pasūtījām savus dzērienus, bārmene uzstāja, lai pašas izvēlamies, ko gribam skatīties televizorā, un iedeva tālvadības pulti, tāpēc, daudz nedomādamas, uzslēdzām “Ren TV” dokumentālo raidījumu par citplanētiešiem uz zemes un kādu laiku pavadījām, smeļoties zinības par šo tēmu. Bārmene mums ļāva netraucēti iepazīt, piemēram, “Paradigm Research Group” darbību, bet pēc kāda laika pati pārslēdza uz MTV un pulti pārlika uz jaunskungu galda. Kā smejies, notika varas pārbīde.

Vērtējums: jauna vieta ar lielu potenciālu: ļoti ceram, ka laika gaitā “Veikals-bārs” tomēr attīstīsies ūķa, nevis nočņika virzienā, bet līdz tam vēl pietrūkst kādu neparastu, nepārdomātu rotājumu, kā arī lielāka randoma izkārtojumā. Ja dzīvo šajā rajonā, aicinām atbalstīt “Veikalu-bāru”, jo jānovērtē, ka bāra meklējumos vairs nav jādodas uz Avotu ielas vai Grīziņkalna rajonu.

Bārs “MINI”

20150220_202226[1]

Laikam ejot, mūsu drosme ir tikai augusi, tādēļ piektdienas vakarā (!) uzdrošinājāmies doties uz kādu Senču ielas bāru. Kāds no mūsu līdzjutējiem ziņoja, ka reiz tur esot dabūjis pa muti. Nu neko, izklausījās gana labi, tāpēc devāmies vien turp, bet atdūrāmies pret tumšiem un netīriem logiem un slēgtām durvīm. Iestāde “Kafejnīca dzērieni 00-24” savu darbību acīmredzami bija pārtraukusi. Pēc tam vēl no citiem avotiem uzzinājām, ka šīs iestādes īpašniekam pieder arī tapešu veikals šajā pašā ielā. Spriediet nu paši, kurš bizness ir izrādījies veiksmīgāks. Taču visiem zināms – kas citam veiksme, tas otram ir traģēdija. Secinājām, ka ne tikai mēs, bet arī neskaitāmi pusmūža vīrieši ādas jakās un vestēs ir zaudējuši vēl vienu lokālu. Ak, KĀPĒC ūķi veras ciet cits pēc cita? Nedaudz saskumām, bet tikai uz mirkli. Ātri vien iedarbinājām praktiskā latvieša pragmatismu un zvanījām draugam (vienam no bloga viesiem – ajūrvēdas speciālistam), lai lūgtu ko ieteikt tuvākajā apkārtnē. Šai ezotēriskajai būtnei pēc padoma tālu nebija jāmeklē, tāpēc drīz vien attapāmies Tallinas ielas mini bārā “MINI”. Tas izrādījās viens no labākajiem un autentiskākajiem bāriem, kādā esam bijušas, bet par visu pēc kārtas.

Atrašanās vieta: Tērbatas/Tallinas krustojums

Cenas: 100 g “Mokas”/2,00 eiro

Īss apraksts: jau pārkāpjot bāra slieksni, mēs sapratām, ka esam trāpījušas desmitniekā. Bārs ir mazs, bet jaudīgs. Kā jau to vēsta nosaukums “MINI”, alkohola izvēle, tāpat kā telpas platība, ir salīdzinoši maza, bet pilnīgi pietiekama – iztikas minimums te ir pieejams. Šņabis, lēts alus, moka, balzams, dažādi stiprie dzērieni. Bāra mazajiem, atturīgajiem vai nogurušajiem apmeklētājiem iespējams iegādāties arī mazo vīnogu suliņu ar salmiņu un ierastās uzkodas. Iekārtojums ir perfekts – kādi četri galdiņi, pie griestiem diskobumba, dažādi bezjēdzīgi dekori (bet gana neuzkrītoši) un glezniņas. Īpašu mājīgumu nodrošina ģitāriņa logā, kokakolas suvenīrlācītis uz sēdekļa atzveltnes. UN TAGAD PATS LABĀKAIS. Augšējā bāra plauktā, uz mazas alus muciņas atradās milzīga kaltēta zivs galva (attēlos var aplūkot). Šķiet, līdaka. Jau agrāk esam rakstījušas, ka izbāzeņi un dažādos veidos saglabāti beigti dzīvnieki ir neatņemama sevi cienoša ūķa sastāvdaļa. “MINI” nav izņēmums – pat tik nedaudzos kvadrātmetros atrodas vieta, ehm, galvai. Bārmene, kā jau katrā normālā bārā, ir pusmūža sieviete, kura nepakautrējās mums palūgt dokumentiņus (tiesa, pēc tam, kad moka jau bija ielieta).

Atmosfēra: ļoti omulīga. Pie sienas ir televizors, kurā varējām uzzināt šo to par dzīvnieku pasauli, skatoties kanālu “Animal Planet”. Uz viena no galdiņiem bija novietots klēpjdators, kurā bārmene no “Youtube” atskaņoja kādu pleilisti – 90. gadu krievu hītus. Bāra kompaktums liek justies kā ciemojoties pie draugiem dzīvoklī.

Apmeklētāji: divas sievietes, kas kopā ar bārmeni sēdēja pie viena no galdiņiem un apsprieda mūžīgi aktuālās tēmas – vīrieši un bērni. Kā jau vienmēr, šķita, ka viņas ir nedaudz pārsteigtas par mūsu esamību bārā “MINI”, bet ne tik ļoti, lai to atklāti izrādītu. Kas tad liecināja par viņu pārsteigumu? Vienkārši – jau ierastais viegli izbrīnītais acu skats, kas reizumis pētoši tika vērsts mūsu virzienā.

Īpašie notikumi: Aņa izgāza savu mokas glāzi uz galda, bet tas neizraisīja nekādu bārmenes reakciju. Aņa savāca no letes pēdējās salvetes un kaut ko mēģināja saslaucīt. Bārmene tik norādīja, kur ir miskaste.

Vērtējums: izcili. 10/10. Vēlaties kārtīgu ūķa paraugu bez liekiem pārspīlējumiem un gana lētu alkoholu? Šī ir īstā vieta.

20150220_195647 20150220_195654 20150220_195710  20150220_195728 20150220_195741 20150220_195326  20150220_195630 20150220_195637